Biedri Projekti
Akmeņi Alas Atsegumi Avoti Koki Kultūrvēstu-
riskie akmeņi
Ūdenskritumi Citi
G. Eniņš I. Jurģītis S. Laime
Pieminekļi ›  Citi pieminekļi › Kaltenes Akmeņkalvas

Kaltenes Akmeņkalvas

Karēlijas bērzs akmeņkalvā.
Foto - A. Opmanis, 1999. gada aprīlis

Foto - A. Opmanis, 1999. gada aprīlis

...

Koordinātes: N 57°27'41,5" E 22°51'03,3"

Atrašanās vieta: Talsu rajons, Rojas pag. Mežā starp Roju un Valgalciemu paralēli jūrai ap 2 km no krasta;

Apraksts: Baltijas ledus ezera gultnē veidojušās laukakmeņu grēdas. Ir ne tikai Velna kalva, bet arī citas - Kārduškalva, Pūņu kalva, Krapsiņkalva u.c.

Akmeņkalvās sastopami vairāki ļoti reti augi, kā piejūras klimatu mīlošā efeja (Hedera helix) un ziemeļnieciskais Zviedrijas pundurgrimonis. (Chamaepericlymenum suecicum)

Līdzīgi akmens krāvumi Z no Kaltenes stiepjas gar Rīgas līča Kurzemes jūrmalu ap 2 - 3 km no jūras. Izcilākie ir posmā no Kaltenes līdz Ilmatiem, mazas akmeņkalvaskalvas sastopamas līdz Bažu purvam. Lieli akmeņu krāvumi Bažu purvā iznīcināti 19. gs. vidū, būvējot mākslīgo salu Kolkas bākai. Uz Z no Žulnieku valka akmeņkalvas orientētas paralēli jūrai, bet uz D tās stiepjas perpendikulāri jūrai. Grēdas orientētas divos virzienos. Z - ZR virzienā orientētie vienlaidu sakopojumi, vaļņi un grēdas te ir augstāki (5 - 6 m), un garāki (0,6 - 1 km). R-A virzienu sistēmas turpretim morfoloģiski vājāk izteiktas, tur pārsvarā laukakmeņu vienlaidu sakopojumi un retas, īsas (0,2 - 0,4 km) grēdas. Nereti šīs grēdas krustojas - krustojumu vietās tās ir visaugstākās un visizteiktākās.

Visizcilākā - Velna kalva ir nedaudz līkumota, orientēta uz ZZR, galos tai ir atzarojumi R virzienā. Grēda ir 3 - 6 m augsta un 900 m gara, platums 35 - 160 m, parasti 45 - 60 m. R nogāze ir stāvāka - līdz 20 - 30 grādi, A nogāze - lēzenāka (10-15 grādi). A pusē grēdai cieši blakus atrodas 40 - 80 m plata laukakmeņu sakopojumu un laukakmeņu lauku vienlaidu josla. Akmeņkalvas D gals senāk ir norakts. Grēdas iekšējā uzbūve nav pilnīgi noskaidrota. Līdz 3 - 3,5 m dziļumam tā sastāv no laukakmeņu sablīvējuma. Vietām starp akmeņiem ir tukšumi, citur grantaina smilts. Laukakmeņu lielums 0,7 - 1 m, reti līdz 1,5 m. Visvairāk ir magmatisko un metamorfo, galvenokārt granītiežu laukakmeņu. Ir arī daži nogulumiežu - silūra kaļķakmeņu laukakmeņi.

Akmeņkalvu postīšana, iespējams, turpinās vēl tagad. Vienīgais iemesls tam, ka laukakmeņu iznīcināšana tagad pierimusi ir zemā iegūto šķembu kvalitāte (zemes piemaisījums), kā rezultātā Valgalciema drupinātavas produkciju izkonkurēja ievestās šķembas. Vēl 1999. gadā pie Vella kalvas stāvēja arī dobumakmens.

Akmeņkalvas veidojušās tad, kad ledus mēlei atkāpjoties, tās malu apskaloja Baltijas ledus ezera ūdeņi. Pētījis A. Dreimanis 1943. un 1947.g. V. Zāns (1937) un A. Dreimanis (1943, 1947) norāda, ka akmeņkalvu varēja radīt pēdējā leduslaikmeta izveidojušos divas dažāda vecuma galamorēnu vaļņu sistēmu izskalošana. R. Knaps savukārt uzskata, ka grēdas radušās, ledum sabīdot Baltijas ledusezera laukakmeņus grēdās.

Teika vēstī, ka akmeņus savācis velns, lai taisītu tiltu uz Sāmsalu. Vēl 20. gs. sākumā vecie ļaudis piekodinājuši bērniem pie akmeņkalvas uzvesties rāmi un klusu.



Foto - A. Opmanis, 1999. gada aprīlis

Foto - A. Opmanis, 1999. gada aprīlis

Foto - A. Opmanis, 1999. gada aprīlis

Norakta akmeņkalva.
Foto - A. Opmanis, 1999. gada aprīlis

Baltijas efeja akmeņkalvā.
Foto - A. Opmanis, 1999. gada aprīlis

© 2005   Dabas Retumu krātuve   Redaktors - Ansis Opmanis    Dizains un kods - Gatis Pāvils