Biedri Projekti
Akmeņi Alas Atsegumi Avoti Koki Kultūrvēstu-
riskie akmeņi
Ūdenskritumi Citi
G. Eniņš I. Jurģītis S. Laime
Pieminekļi ›  Kultūrvēsturiskie akmeņi › Salaspils akmens galva

Salaspils akmens galva

Foto - G. Pāvils, 2004. gada maijs

Atrašanās vieta: Rīga, Doma baznīcas krustejā;

Apraksts: Unikāls akmens tēls - visdrīzāk elktēls.
Augstums - 0,83 m, garums - 0,855 m, platums - 0,655, svars - 780 kg.
Pirmo reizi akmens tēls aprakstīts nedēļas izdevumā “Das Inland” 1852. gadā, atstāstot Krievijas Baltijas provinču Vēstures un senatnes pētītāju biedrības sēdes norisi. Toreizējā Himzeļa muzeja inspektors K. Bornhaupts ziņo, ka 1851. - 1852. gada ziemā Rīgas akmeņkalim P. Hākem Salaspils apkārtnes zemnieks kopā ar citiem laukakmeņiem atvedis apstrādātu granīta bluķi. Akmens veidots cilvēka galvas formā, ar primitīviem, bet izteiksmīgiem sejas vaibstiem - acīm, uzacīm, degunu, muti un dekoratīvi izliektām līnijām, kas iezīmēja matu cirtas. 1852. gadā akmeņkalis tēlu uzdāvināja muzejam. Nav zināms, kur jaunieguvums glabājies sākotnēji, jo Doma ansamblī - t.i. jaunizveidotā Doma muzeja telpās skulptūra varēja nonākt kopā ar senlietu kolekcijām tikai 1891. gadā.
Neskaidri ir “akmens galvas” nozušanas apstākļi - tēls nozudis pēc 1876. gada un pirms 1926. gada, kad “Latvijas Saulē” parādījās fotoattēla publikācija (vienīgais avots par tēla izskatu līdz 2000. gadam) un N. Buša sniegtā informācija par to, ka akmens aprakts Doma pagalmā. Iespējams, tas aprakts laikā no 1891. gada līdz 1894. gadam, kad Doma pagalmā notika labiekārtošanas darbi. To netieši apliecina 20. gs. sākumā izdotie Doma muzeja ceļveži, kuros Salaspils “akmens galva” nav minēta. Tomēr nav skaidrs, kāpēc akmens galva norakta - varbūt tam par iemeslu bijusi luterānismam raksturīgā neiecietība pret pagānisma izpausmēm.
Cilvēka figūru imitējoši elktēli zināmi Latvijā, Prūsijā, Senās Krievzemes ZR novados u.c. Daugavas baseinā šis un Mārtiņsalas elktēls ir vienīgie (ir nostāsti par vēl vairākiem, taču tie nav atrasti). Ja Salaspils akmens galva bijusi pielūgšanas objekts, tā noteikti ir viens no izcilākajiem šāda veida pieminekļiem - tik rūpīga un izteiksmīga apdare nav konstatēta nevienam Latvijā zināma elktēlam.
Iespējams arī, ka tēls ir pakaļdarinājums. Pastāv arī iespēja, ka elktēls izgatavots 16 - 18.gs., kad Latvijā tika izgatavoti pagāniskie elktēli. Luterāņu baznīcas sankcijas varētu būt vainojamas pie tā, ka tēls norakts Salaspils tīrumā.
Skulptūra veidota ar augstu profesionālo meistarību, taču tajā nevar saskatīt vēsturiskos mākslas un arhitektūras stilus.
Tēls 1851. gadā atrasts ar ievērojamu sūnu un ķērpju kārtu - tātad tas veidots krietni pirms šī laika. Akmenī iekaltās rievas visdrīzāk darinātas ar dzelzs instrumentu, kura virsma bijusi rūdīta. Tātad tas veidots laikaposmā starp dzelzs laikmetu un 19. gadsimta sākumu.
Pēc pusotra gadsimta pārtraukuma akmens no jauna tika atklāts 2000. gada rudenī. Arheoloģiskie pētījumi Rīgas Doma dārzā sākās jau 1986. gadā, 2000. gads bija pēdējais izrakumu gads - pēdējā iespēja šo akmeni atrast. (Izmantots A. Celmiņa raksts 2001. gada “Dabas un vēstures kalendārā”)

© 2005   Dabas Retumu krātuve   Redaktors - Ansis Opmanis    Dizains un kods - Gatis Pāvils