Biedri Projekti
Akmeņi Alas Atsegumi Avoti Koki Kultūrvēstu-
riskie akmeņi
Ūdenskritumi Citi
G. Eniņš I. Jurģītis S. Laime
Pieminekļi › Raksti › G. Eniņš  › Leduskritumi

“Latvijas daba' 14 (2001. gads)”, 15. lpp.

Leduskritumi

A izvien biežāk tiek rīkotas sacensības par skaistākās sniega un ledus skulptūras izveidošanu. Šajā savdabīgajā mākslas žanrā iesaistās arī ievērojami mākslinieki. Bet pati daba māk darināt visbrīnišķīgākās ledus skulptūras tepat - Latvijā.

Pirmos leduskritumus es atklāju 1986. gada ziemā Braslas lejtecē, kur sarkanas un baltas klinšu sienas un stāvi krasti upes ielejai izveido kanjonu.

Turēdamies pie virves, nokāpu nelielā aizā. Tagad es stāvēju tieši pretī milzīgam, četrus metrus augstam un pāris metrus platam, sastingušam ūdenskritumam. Vairākus metrus zem manis, klāta ar nedrošu ledus vāku, plūda Brasla. Bija februāra pēdējā diena, bet saule jau vizuļoja baltajos laukos kā rītdienas martā. Tikai klinšu ziemeļu sienā, gravas aizā bija salts un krēslains kā ledus karaļa pilī. Un tomēr, pieejot klāt, bija dzirdams, ka sastingušais leduskritums ir dzīvs. Tas sanēja kā milzīgs bišu strops. Caur ledus kristālu šūnām ūdens pilienu miriādes gravitācijas spēka iespaidā pulsēja kā zemes asinis - čurkstēja, vibrēja. Acu priekšā ņirbēja savāda, dzidra kustība. Ledus bija balts, un ūdens bija balts - vizuļoja tikai atspīdums. Mazais avots bija pārvērties brīnumā.

...gravas aizā bija salts un krēslains kā ledus karaļa pilī...

Pirmo reizi uz šo aizu mūs atveda Krauju māju saimniece Lilija pašā ziedonī - maijā. Arī tad bija ko nenobrīnīties. Sešdesmit kvadrātmetrus lielās alas nišā vēl bija saglabājies ledus. Avots tecēja ačgārni - nevis pa alas apakšu, bet gan pa lielās alas griestiem, un reizēm lāses atrāvās un lija uz galvas: paparde auga ar lapām uz leju, ar saknēm gaisā, un pāris tonnas smags akmens karājās gaisā virs galvas, un paceplītis bija iekārtojis ligzdu šajā leduspagraba sienā zem avota. Tā kā alai vārda nebija, mēs to nosaucām par Ledusalu.

Un, lūk, ziemā šī vieta ir vēl brīnumaināka! Es fotografēju negausīgi: mainīju aparātus un filmas, meklēju skatpunktus, knipsēju, zibināju, līdz pārsala kājas un pirksti vairs neklausīja. Tad kāpām augšā kraujā un pa dziļo sniegu bridām līdz Jāņavārtiem (tā sauc smilšakmeņu iezi pretī Braslas spēkstacijai). Kā milzīgs, simt metru garš pakavs sarkana smilšakmens siena apliec pārpurvojušos vecupi: te vienā rindā ir trīs alas - Trīs māsas, pieplūdušas ar ūdeni. Tagad uz Trim māsām bridām, lai pārbaudītu, vai tajās neziemo sikspārņi. Nokunkuļojuši caur dziļām kupenām pa stāvo krauju, tūlīt aiz melnajām alu mutēm ieraudzījām vēl divreiz lielāku leduskritumu nekā iepriekšējo - 7 m augstu, līdz 4 m platu. Vēlāk šo nosaucām par Sarkano leduskritumu, jo ledusmasu iekrāso sarkanā māla daļiņas. Tas pa gabalu izskatās tā, it kā pār klintīm lejā gāztos varena, dārdoša straume. Bet sala burvis to sastindzinājis, un nu lejā valda pilnīgs klusums. Atceros, ka vasarā no klints augšas pār nišu pilēja pa retai ūdenslāsei. Tagad vissīkākā avota pilieni sasummējušies un pārvērtušies neparastā dabas parādībā - varenā ledus veidojumā. Pārpurvotais vecupes staignājs aizsalis, un Jāņuvārtu sarkanās klintis es varu aplūkot visā to godībā ar leduskritumu centrā. Slēpotāji te nevar piekļūt, un nevienam citam te nav ko meklēt. Apburta vieta. Vēl neparastāk ir tas, ka sarkanajā leduskritumā var ieiet iekšā, un tad atklājas īsta pasaku valstība. Gar sarkani, gan iedzelteni, gan pienbalti, gan zilgani stalaktīti kā milzīgi ledus zobi veido alu starp klints nišu un leduskritumu. Caur plānākām ledus lāstekām plūst krāsaina izkliedēta gaisma. Vizuļo ledus kristāli. Izskatās, ka lāsteku kolonnas vietām būtu pārklātas ar zelta zvīņām. Tie ir smalki vizlas kristāliņi.

...es nepirkšu, nekrāšu kristāla vāzes, bet ziemā atkal atnākšu te!

Pēc divām nedēļām pie leduskritumiem ieradāmies atkal. Nokarenie liepas zari bija lāsteku notverti un apauguši ar visdīvainākajām ledus figūrām - ņirbēja lāsteku krelles, sudraba vizuļi, zaros tupēja balti trollīši un mazi leduslācīši. Te bija gan asas adatas, gan zobeni un lāsteku šķēpi, gan bumbuļbumbuļi, savērušies un salipuši cits pie cita. No lielā akmens virs galvas un no liepas saknēm karājās lāsteku kopas un milzīga ažūra ledus kristāla lustra vairāku metru garumā. Tā sniedzās gandrīz līdz pašai zemei un atstāja ēnā cilvēka rokām darinātos operteātrī un baznīcās redzētos kroņlukturus. Nesaprotami bija tas, ka leduslustra veidoja lāsteku zarus ne tikai uz leju, bet arī slīpi vai horizontāli uz sāniem. Zaru galos ņirbēja pilieniņi. Es nepirkšu, nekrāšu kristāla glāzes, bet ziemā atkal atnākšu te! Kāds spožums un kāda tīrība! Te notiek nepārtraukts veidošanās un pārveidošanās darbs. Avota ūdens kausē lāstekas. Sals atkal sasaldē no jauna. Tā nemitīgā mijiedarbībā top šis brīnums, mainīgais kristāla ritmu salikums - avota un ledus sonāte. Un tomēr sanošās ledus mežģīnes nav nekas pabeigts, gatavs. Tas ir nepārtraukts pārtapšanas process. Kad mēs šurp atnācām citu reizi, kristāla lustrai pretī bija izaudzis jauns ledus stalagmīts, un tūlīt, tūlīt abi gribēja savienoties.

Nepilnus 50 metrus no pirmā leduskrituma mēs atradām trešo - vislielāko. Līdz šim to pamanīt liedza nepieejamā klinšu siena un kokiem aizgāztā grava. Turoties pie virves, aizgāju līdz Lielā leduskrituma slidenajai pierei un nolaidu lejā mērlenti. Desmitmetrīgās sloksnes tik tikko pietika, lai izmērītu vertikālās ledussienas augstumu - 10 m. Brasla bija jau vaļā, un baltais leduskritums ieslīdēja tieši tumšajā ūdenī kā līgavas plīvurs. Mēs apgājām apkārt lielākajām klintīm, pār aizsprosta dambi pārgājām uz otru krastu un no pretējās puses priecājāmies par vareno dabas radījumu.

...

Visi trīs leduskritumi ir izveidojušies 400 metru garā posmā Braslas labajā krastā. Bet Lielais un Ledusalas leduskritums ir tikai nepilnus 50 metrus viens no otra.

Piekto un pēdējo reizi pie leduskritumiem ieradāmies 13. aprīlī. Tīrumos un pļavās sniegs jau bija nokusis, sīkajos strautos palu ūdeņi sāka plakt, dienvidu nogāzēs jau uzsmaidīja pirmās vizbulītes. Bet tad pēkšņi ar stipru ziemeļu vēju atkal atnāca sals. Mēs steidzāmies raudzīt, kas notiek ledus karaļa pilīs. Pie Ledusalas vislielākos brīnumus ieraudzījām tieši šajā velna duča dienā - 13. aprīlī. Nokāpt ledus aizā bija grūti - sienas apledojušas, pa virsu uzsnidzis 10 cm biezs sniegs. Bet pūles atalgojās. Leduskrituma lielākā daļa bija izkususi, pazudušas visas lustras un kristāla mežģīnes, izkusuši stalaktīti un stalagmīti. Taču pati lielākā ledus masa bija izveidojusies ar cauru vidu - kā milzīga muca, kā pasaku māja. Pa gotiskā stilā veidotu kruzuļotu ledus pils logu varēja ērti ieliekties un skatīties, kas notiek pašā brīnumu pilī. Blāvi zilganajā gaismā, kas nāca caur ledus sienām, varēja aplūkot šīs ledus istabas brīnumus. No griestiem nemitīgi pilēja simtiem lāšu. Kreisā siena izliekta un noklāta ar dzidru pērļu audumu; labajā sienā bija dažādas ledus figūriņas - sala un pavasara kopēji darinātie mākslas darbi. Šaurās telpas dziļumā brīnišķīgs stalagmīts ap 5 - 6 cm diametrā, izveidots no absolūti tīrām, dzidrām ledus lodītēm, it kā no īstām pērlēm. Vēl tālāk, pašā telpas dziļumā - piloši kruzuļaini ledus stalaktīti. Visam pa vidu skanēdams lējās ūdens. Arī pils logā, pa kuru es lūkojos, vizēja stalagmīti un stalaktīti.

Sarkanais leduskritums pēc lieluma bija saglabājies gandrīz tāds pats, bet bija kļuvis vēl sarkanāks. Lielais gan bija sarucis un vairs nerādīja ne tuvu tādu efektu kā martā. Ledus karaliene laikam naktī bija iznākusi no savas pils un aiziedama atstājusi brīnišķīgas dāvanas: pie visiem koku un krūmu zariņiem virs Braslas sakarinājusi dažādu ledus figūriņu krellītes, mazus ledus zābaciņus un ledus svecīšu virtenes, kas karājās tieši virs tumšā ūdens.

Vai tikai Braslas klintīs ir šādi ledus brīnumi?

...

Turpmāko gadu ziemās tikām briduši uz citu upju ielejām, kur augstas klinšu sienas, un atklājuši vēl daudzus leduskritumus. Bet skaistākie - kā pirmā mīlestība - ir pie Braslas.

Astoņus metrus augstu baltu leduskritumu kā izlaistu līgavas šķidrautu var aplūkot pie sarkanajām Ērģeļu (Ērgļu) klintīm Gaujas līkumā virs lielā atvara.

Spriņģu jeb Līgates iezī bargās ziemās izveidojas trīs leduskritumi: lielākajam augstums ap 10 m, vidējam, kas ieslīd Gaujā, ap 7 m, bet mazākais - tikai dažus metrus augsts. Netālu no Siguldas Velnalas arī slēpjas ap 4 - 5 m augsts leduskritums. Siguldā, Vējupītes gravā, 150 m no televīzijas retranslācijas torņa ziemā ar 16 m2 lielu dolomīta nišu notiek interesanta parādība. Kādu vēl nenoskaidrotu ūdeņu ietekmē visa četrus metrus platā alas ieeja aizaug ar ledus sienu. Paliek tikai neliela lūka, pa kuru var ielīst šajā Ziemas alā. Vasarā tā ir niša, bet ziemā īsta, liela ala. Lai gan ledus sienas biezums ir līdz pusmetram, tomēr alā nonāk blāva, pienaina gaisma kā pasaku pasaulē. Kad ārā pār gravu plosās putenis, te ir silti, mierīgi un romantiski.

Arī Raunas kreisajā krastā pie Vanderalas, kur vasarā ir sauss un nekādi avoti nav samanāmi, ziemā uzaug 6,6 m plata un līdz 5 m augsta ledus siena, kurai pa vidu atvere uz ieeju Vanderalā. Tā vismaz tas bija 1994. gada martā.

Bet vislielākā ledussiena aukstās ziemās izaug Amatas krastā pār avotiem bagāto Vizuļu iezi, kur citos gada laikos no dolomīta spraugām avoti šļācas kā no pārplīsušiem ūdensvadiem. 1996. gada 23. martā mēs šeit izmērījām 18 metrus platu un līdz 9 metrus augstu milzīgu ledus lāsteku kaskādi, saplūdušu varenā ledus sienā.

Arī citās vietās gravu un ieleju klintīs ziemā veidojas lielāki un mazāki leduskritumi. Lai veidotos leduskritumi, vajadzīgi īpaši nosacījumi. Pirmais: nepieciešams, lai klinšu sienas būtu vērstas pret ziemeļiem. Otrais: ūdensplūsmai jābūt nelielai, lai tā paspētu sasalt. Pretējā gadījumā avota ūdens, kas no zemes izplūst +6° - +8°C silts, tā arī nespēs izveidot leduskritumu. Trešais: protams, jābūt salam. Jo bargāka, garāka ziema, jo krāšņāki un lielāki leduskritumi.

Ja dodaties apmeklēt leduskritumu, esiet ļoti piesardzīgi, kad kāpjat uz upju atvaru ledus! Var notikt liela nelaime.



Ledusalā, aiz ledus aizkara. 2003. gada 8. marts.
Foto - G. Pāvils.

Ledusalā, aiz ledus aizkara. 2003. gada 8. marts.
Foto - G. Pāvils.

Jāņavārtu leduskritums. 2003. gada 8. marts.
Foto - G. Pāvils.

Jāņavārtu leduskritums - māla daļiņas iekrāsojušas ledu sarkanu. 2003. gada 8. marts.
Foto - G. Pāvils.

Lielais leduskritums. 2003. gada 8. marts.
Foto - G. Pāvils.

Leduskritums Spriņģu iezī. 2005. gada 26. februāris.
Foto - G. Pāvils.

Ala ar ledus stalagmītiem un stalaktītiem Slīteres nacionālajā parkā. 2001. gada 24. marts.
Foto - G. Pāvils.

© 2005   Dabas Retumu krātuve   Redaktors - Ansis Opmanis    Dizains un kods - Gatis Pāvils