Biedri Projekti
Akmeņi Alas Atsegumi Avoti Koki Kultūrvēstu-
riskie akmeņi
Ūdenskritumi Citi
G. Eniņš I. Jurģītis S. Laime
Pieminekļi › Raksti › G. Eniņš  › Senās zīmes Latvijā

“Vide un Laiks' 1998/1”, 57. lpp.

Senās zīmes Latvijā

Tas bija 1942. gada rudenī. Mans onkulis, kas bija ārsts un kādreizējais Saeimas deputāts, Barkāns, Vinca Jura d. (dzimis 1889. g. - miris 1947. g.) stāstīja diezgan daudz par latviešu senvēsturi, arī to, ka it kā tautām pie Daugavas lejteces bijusi sava rakstība un daudz rakstītu dažādu ziņu avotu, ka, iebrūkot vācu krustnešiem, tas viss nolaupīts, daļēji arī nodedzināts, bet ka tomēr daudz materiālu no Beverīnas pils, virsaiša Kaupo pilīm un it sevišķi no latgaļu pils Jersikas krājumiem tika savākti un aizvesti uz Romu Vatikāna rīcībā kāpadevības apliecinājums. Par to manu onkuli bija informējuši katoļu mācītāji, arī mūki un pat bīskapi, jo kā savējais ārsts viņš tika pastāvīgi aicināts vizītēs pie visiem Rīgas katoļu baznīcas vadītājiem. Atceros, ka tika pieminēts katoļu mācītājs Francis Trasuns, arhibīskaps Antonijs Springovičs un vēl citi. Cik žēl tagad to atmiņu, kas diemžēl daļēji ir aizmirsušās, jo laika attālums ir milzīgs. Visā pilnībā to atstāstīt nespēju, jo toreiz, kad onkulis šīs lietas stāstīja, mana interese par vēsturi un rakstiem bija niecīga, kā jau studentam, kas interesējas tikai par inženierzinātnēm.
V.Barkāna vēstule 1988. gadā


Kas ir Burtnieku pils? Neviens to nav redzējis. Nekur nav drošu liecību, vai tā ir vēsturiska patiesība vai tikai brīnišķīga, skumji sāpīga leģenda. Neviens pat nezina vietu, kur Burtnieku pils ir nogrimusi, nezina, kad un kur tā augšām celsies. Bet katrā latvju ģimenē vismaz kāds cilvēks - tēvs, vectēvs, sirmā māmuļa vai latviski atdzimušais jauneklis - pazīst seno Burtnieku pili savās nojausmās. Es ticu, ka daudzi sajūt šo pili kā tautas garamantu krātuves noslēpumu, sajūt tā, kā sajūt Dzimtenes mīlestību. Nogrimusī Burtnieku pils glabā latvju rakstu un seno burtu leģendas noslēpumu.

P avisam tuvu seno burtnieku takām, pats to nezinādams, es nonācu jau 1972. gada rudenī, kad aukstā un lietainā naktī, dziļi ieracies sienā, gulēju Burtaku šķūnī pie Straupes. Kopā ar arheologu, toreiz vēl studentu, Juri Urtānu bijām nolēmuši sākt meklēt alas un pētīt klintis brīnumainās un lieliem noslēpumiem pilnās Braslas ielejas krastos. Lietus visu nakti bungoja Burtaku šķūņa jumtā un nepārstāja arī dienā. Gaidot lietavu pāriešanu, Juris daudz runāja un iztaujāja Burtaku veco saimnieci (diemžēl šie pieraksti ir zuduši un vecā Burtaku saimniece mirusi). Bet lietus nepārgāja; un mēs nākamās dienas pusdienlaikā braucām uz Rīgu, tā arī meklējumus nesākuši.

Pagāja veseli divpadsmit gadi, iekams - atkal rudenī - 1984. gada 3. novembrī no Straupes sākām Braslas krastu pētīšanu. Šoreiz kopā ar Jura Urtāna brāli biologu Andri. Mēs nakšņojām viduslaiku Lielstraupes pilī, kuras celtniecība iesākta 13. gs. No šīs pils uz Braslas otru krastu, uz Mazstraupes pili, esot izveidota kilometru gara apakšzemes eja, pa kuru vēl piecdesmitajos gados ložņājuši Straupes skolnieki. Lai nenotiktu kāda nelaime, tagad noslēpumainās ejas gali aizmūrēti.

Foto: G. Eniņš

Nostāsts vēsta, ka Mazstraupes pilī bijis sieviešu klosteris, bet Straupes pilī mituši bruņinieki. Te vienā jaukā reizē mūķenēm sākuši dzimt bērni. Kas par sātaniskām šausmām! Izrādās, ka mīlas izslāpušie varoņi pa pazemes eju tikuši Mazstraupes pilī pie mūķenēm. Cits nostāsts vēsta, ka pazemes ceļš vedot arī uz Rozulas pili. Bet Rozulas pils no Straupes ir septiņus kilometrus tālu!

Vietējā iedzīvotāja Anna Žagare Straupes pils pagalmā pie dīvainā Mokuakmens mums 1995. gadā pastāstīja, ka viņa pati pirms 40 gadiem kā piektās klases skolniece kopā ar citiem pusaudžiem līdusi pa šausmīgo pazemes eju četras stundas. Beidzot ārā, dienas gaismā izlīduši kādā bedrē kaut kur starp Panūtēm un Kauliņiem. Vietām rāpojuši, bet citviet bijis jālien uz vēdera. Eja vietām esot mūrēta no akmeņiem, vietām smilšakmenī izkalta. Sveces bijušas līdzi vesela paciņa. Pēc divām dienām turpat līduši lielākie skolēni, bet eja jau bijusi aizbrukusi un šie dabūjuši līst atpakaļ.

Rakstos varam izlasīt, ka senos laikos Straupe saukta par Raupu, jo šāds līvu valodā bijis Braslas upes vārds. Jau 13. gs. ap pili un baznīcu izauga viduslaiku pilsēta Raupa, kas bija pat Hanzas savienības locekle. 1206. gadā svētnieks Dāniels netālajā Baukalnā uzcēlis koka baznīcu, bet 1218. gadā kņazs Vladimirs to nodedzinājis. Te, Idumejā, Straupes novadā, virpuļojuši dažādi vēstures notikumi un dažādu valstu karakalpu pūļi. Straupes novads Raupas klinšu un gravu mežonīgajos krastos ir neticamiem notikumiem bagāts. Spoki, burvji un laupītāji te šķērsojuši cilvēku ceļus. Vēl neatklāti senču pilskalni, zudušas upuralas un aizmirsti svētavoti klusē mēmi kā Laika upes tumšajā atvarā nogrimuši garamantu dārgumi. Bet dažreiz, stipras gaismas brīžos, vecie notikumi no laiku dzīlēm met virspusē uz šodienu dīvainus, spilgtus atspīdumus, tādus kā Aspazijas apdziedātos mēness staru tiltus. No vienas vietas Raupas krasti saistās ar spoku stāstiem un neticamiem notikumiem, kas turpinās vēl šodien, lai gan izklausās pārdabiski kā viduslaiku māņi.

No Straupes sākas Braslas dziļā senleja un krastos atsedzas smilšakmeņi. No šīs vietas sākās arī mūsu brīnišķīgie atklājumi.



Svarīgākais bija tas, ka Līvu upuralās mēs atklājām senas, nesaprotamas zīmes. Toreiz mēs vēl nesapratām, ka esam atklājuši pirmos petroglifus Latvijā. Nojautām, ka stāvam pie burtnieku rakstu senburtiem.

Sešas vislabāk redzamās un iespaidīgākās zīmes es ierakstīju savā ekspedīcijas burtnīcā. Vēlāk šīs zīmes publicēju arī grāmatā Tepat Latvijā. Galgauskas novadpētnieks Oļģerts Miezītis šo zīmju grupu šifrēja kā vienu vārdu, lasot no otra gala, no labās puses uz kreiso. Viņam bija iznācis igauņu sacelšanās vadoņa Lembita vārds. Diemžēl par sarūgtinājumu Oļģertam Miezītim jāteic, ka šīs zīmes neatrodas cieši viena pie otras klāt un tāpēc neveido vienu grupu kā vienotu vārdu.

Senburtu pētīšana Līvu upuralā.

Zīmīgi, ka vecie ļaudis savos teiku stāstos un ticējumos Līvu upuralu saistīja tieši ar Burtniekiem. Viņi stāstīja teiku kā īstu patiesību, ka ala apakš zemes aizvedot līdz Burtnieku pilij. Gudrinieki alas dziļumā esot laiduši iekšā suni, un tas otrā dienā iznācis ārā pie Burtniekiem. Bet no Kuiķules līdz Burtniekiem gaisa līnijā ir 40 km. Tādā attālumā pazemes saistība ar Burtniekiem ir pilnīgi neiespējama. Taču jādomā, ka šīs teiksmas saturs pauž sakrālu ticējumu un maģijas saikni ar senajiem burvjiem jeb burtniekiem, senzīmju zinātājiem. Petroglifu - klinšu zīmju - kopība to mums vēlāk apliecinās.

1973. gadā Juris Urtāns jau organizēja pavisam nopietnu arheoloģisko izrakumu ekspedīciju uz vairākām nedēļām. Viktors Grāvītis sarunāja ugunsdzēsēju sūkni. Ar spēcīgas ūdens strūklas palīdzību alas priekšpusē sabrukušās zemes kalni ātri vien tika noskaloti upē. Kad sākās kultūrslānis, Juris Urtāns kopā ar arheoloģiskā pulciņa skolniekiem raka ar mazām arheologu karotītēm lēnām un pamatīgi, katru zemes riekšavu izlaižot caur savām saujām. Viņi noņēma zemi plānās kārtās, apmēram tā, kā izsaiņo dārgu dāvanu. Un dāvana bija nenovērtējama: arheologu čaklumam zeme atdeva savus gadsimtiem glabātos upuru noslēpumus - senas monētas, vecas trūcīgo ļaužu rotaslietas, vaska piciņas, zvārgulīšus, piekariņus, sprādzes un visādus nieciņus, kas nu tolaiku cilvēkam bijis, ko upurēt slimībā, badā, nabadzībā vai citā nelaimē. Jura Urtāna vadītā ekspedīcija kopumā atrada 663 senlietas, no kurām 628 bija monētas, sākot no 14. līdz 19. gs. No tā jaunais arheologs secināja, ka Līvu upurala kā sena kulta vieta izmantota laika posmā no 14. līdz 19. gs. vidum. Par to liecina arī senie rakstiskie avoti. Pirmoreiz Līvu upurala minēta baznīcas vizitācijas protokolos jau 1641. gadā, kad tur tiek ziedota nauda un citas lietas. Ziedošana atzīmēta arī 1674. gada vizitācijā. Dažādos rakstiskos avotos alas minētas daudz reižu, norādot, ka ļaudis vēl turpina odoties bezdievībai un alā bez monētām ziedo arī maizi, kāpostus, karašas, vasku, vilnu, prievītes, kreklus un citus apģērba gabalus. Šī ziedošana notikusi galvenokārt 24. augustā, Bērtuļa dienā. Kā var saprast pēc arheoloģiskajiem izrakumiem, tajos laikos ir bijusi viena ala ar lielu grotu pie ieejas, no kuras atzarojās divas galvenās ejas, savstarpēji veidojot apmēram deviņdesmit grādu leņķi. Vēlāk, iebrūkot grotas griestiem, no lielās alas izveidojušās divas alas ar divām ieejām. Tāpēc vecajos rakstos Līvu upurala tiek minēta vienskaitlī, bet tagad jau mēs runājam par Lielo un Mazo upuralu, kuru garums attiecīgi ir 46 un 19 metri.

Nobrukušās kārtas biezums ir aptuveni pieci metri.

Juris Urtāns sīkāk pētīja arī alas sienās iekasītos senos rakstus. Viņš tos fotografēja un nozīmēja. “Iegriezumi nepārtrauktā joslā klāja daļu no Mazās alas kreisās sienas. No kopējā zīmējuma bija izdalīti 8 krusti (6 slīpie un 2 perpendikulāri pret alas pamatu orientēti) un vairākas Jumja zīmes. Jumja zīmes ir sens augslības simbols, ko attēloja ar divžuburu vārpu. Jumis kā sena zemkopības dievība bija pazīstams latviešiem, lietuviešiem, somugru tautām, baltkrieviem. Divus nelielus slīpos krustus, slīpu krustu, kura augšējie zari savilkti ar pusloku, un Jumja zīmi izdevās atklāt uz sienas starp ieejām abās alās. Šīs pēdējās zīmes pirms izrakumiem bija segtasar nobrukušo alas velvi. Te sienā bija vairāki pret pamatu perpendikulāri vērsti renes veida iedziļinājumi. Pie minētās sienas atradumu koncentrācija bija vislielākā un kultūras slānis visdziļākais - 85 cm. Iespējams, ka tur atradās galvenā ziedošanas vieta. Ne lielākās alas turpinājumā, ne mazākajā alā smiltīs zem zīmēm senlietas netika atrastas,” - tā par saviem arheoloģiskās izpētes rezultātiem Juris Urtāns raksta Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas Vēstīs (1980. gada 11. numurā). Patiesībā tas ir pirmais, lai arī neliels, petroglifu pētījums Latvijas alās uz smilšakmens virsmas. Juris Urtāns savās publikācijās šīs zīmes nesauc ne par petroglifiem, ne par seno burtnieku burtiem. Virtakas Zīmju klints un citas petroglifu vietas tad ne Latvijā, ne Baltijā vēl nebija atklātas.



Ģeoloģiskā skatījumā Līvu upuralas pieder sufozijas alu grupai. Šādas alas veido pazemes avoti, izšķīdinādami smilšakmeņu iežu saistvielas un atbrīvotos smilšu graudus mehāniski skalodami uz āru.

Līvu upurala vēl šodien ir viena no lielākajām alām Latvijā (abu alu kopgarums - 65 m). Šādu alu vecums tiek lēsts vairākos gadu tūkstošos. Tagad Līvu upurala dzīvo sava mūža pēdējo cēlienu.

Avots, kas izveidoja tik varenu alu, nevarēja būt kaut kāds sīkais tecētājs. Alai augot aizvien plašumā, notika griestu nobrukumi. Tad ūdens atrada citu izteci, iespējams, zem Svētupes līmeņa. Droši vien avotu tolaik uzskatīja par dziedniecisku un svētu. Šodien ir grūti novērtēt, kad notika aizgruvums un avots pārstāja tecēt no alas. Tomēr var samērā droši spriest, ka tanī laika posmā, ko atspoguļo Jura Urtāna arheoloģiskie izrakumi, avotam ceļš ārā no alas jau bija ciet, jo ziedojumiem atstātās senlietas ir atrastas virs divu metru bieza nobrukumu, nobirumu un smilšu sanesumu slāņiem. Citiem vārdiem - no 14. līdz 19. gs. upurētās monētas un senlietas atrodas vairāk nekā divi metri virs kādreizējās alas grīdas, kad pa to tecēja avots, alas veidotājs.

© 2005   Dabas Retumu krātuve   Redaktors - Ansis Opmanis    Dizains un kods - Gatis Pāvils