Biedri Projekti
Akmeņi Alas Atsegumi Avoti Koki Kultūrvēstu-
riskie akmeņi
Ūdenskritumi Citi
G. Eniņš I. Jurģītis S. Laime
Pieminekļi › Raksti › G. Eniņš  › Mana mūža lielākais brīnums

“Latvija”, 1990. gada decembris, 62. lpp.

Mana mūža lielākais brīnums

(Atklājuma pirmpublicējums)

Divdesmit gadus es meklēju Latvijā alas. Katrs gads man dāvā negaidītus jaunumus un necerētus brīnumus. Savos atklājumos ceru tikt līdz diviem simtiem.

Tas notika 1988. gada vasarā. Mūsu nometne atradās melleņu un sēņu laukos, gaišā priežu silā uz 20 m augstas smilšakmens kraujas. Tās pakājē izplūda divu dzidru avotu strauti. Mēs ar Aleksandru uzvilkām hidrotērpus, jo šķita, ka pa vienu vai otru izplūstošā avota muti varētu mēģināt kādu gabaliņu ielīst pazemē, un varbūt laimējas atklāt kādu jaunu alu. vakardienu mēs uzlūkojām par veiksmīgu, jo bijām atklājuši jaunu 7,5 m garu alu tādā vietā, kur Latvijā alas līdz šim vēl nebija reģistrētas.

G. Eniņa foto.

Vēsajā avota ūdenī, nometies četrrāpus, spraucos pret straumi nezināmā pazemes tumsas šaurībā. Te pēkšņi - grūdiens mugurā, un sajūta tāda, it kā kāds mani būtu cieši satvēris aiz jostas. Izrādās, liels saknes strupulis no avota griestiem ieķēries man mugurā. Lai atbrīvotos, iegremdēju krūtis un vēderu avotā un tikai tad tieku tālāk. Drīz jūtu, ka man virs galvas vairs nav smago, nospiedošo griestu, bet luktura prožektora gaismas kūlis noslāpst neredzamā tukšumā. Slienos kājās un kāpju pa pazemes upes smilšaino krastu uz augšu. Mans gaismeklis tik tikko var sataustīt septiņus metrus augsto griestu smaili. Bez skaņas šaudās spokainas ēnas - lidojošie zīdītāji - mūsu Sarkanās grāmatas lepnums - noslēpumainie sikspārņi. Aiz manis šai pazemes pilī kā milzīga melna varde, tērpies glumā gumijas kostīmā, ienāk Aleksandrs. Mēs klusējot stāvam. Tik tikko jaušama avota strauta sanēšana. Tādēļ vien, lai piedzīvotu šo mirkli, bija divdesmit gadus vērts meklēt alas. Raibstrīpoti smilšakmens bloki kā aizlaicīgu celtņu kontrforsi izslienas pie alas sienas. Pie pretējās kā perlamutra sēnes virmo ūdens lāses, bet zemāk aug savādas sēnes. Bet šajā mirklī daudz kas ir pirmreizīgs. Cik daudzkrāsaina ir Latvijas pazeme! Sarkanas, dzeltenas un baltas nogulumu joslas alas griestos un sienās veido visdažādākos lokus un cilpas. Kur smilšakmens garoza nav ilgi nodrupusi, tur alu velves ir melnas kā nokvēpušas, gluži kā pienāktos ellē. Apakšā, kur atsedzas glūda, parādās alu pasaulei neparastā zilā krāsa. No šīs 65 m2 lielā sikspārņu pils tālāk dziļumā virzās divi gaiteņi, katrs uz savu pusi. Pa šaurāko tek pazemes upe. Bet lielais, plašais ir sauss un klāts ar jūrmalas irdeno, dzeltenīgo smiltiņu. Mēs ejam pa to. Pēc kādiem 10 metriem nokļūstam vēl vienā lielā telpā. Šeit griestu augstums mazāks - tikai 2,4 metri. Melnas velves liecas pāri mūsu galvām. Pa labi ieleja, kurā locās strauts, pa kreisi sauss gaitenis.

- Kur iesim? - vaicā Aleksandrs.

Arī šoreiz mēs ejam pa sauso gaiteni. Jo tālāk, jo griesti laižas zemāk, sienas satuvojas, tad neliels paplašinājums, un atkal esam pie strauta. Šoreiz tas ir manāmi mazāks. Laikam kāds lielā strauta atzarojums. Un atkal jāizvēlas: pa labi vai pa kreisi. Taču tagad ir jāmetas četrrāpus un brīžiem jāšļūc uz vēdera pa mālaino strauta gultni. Aleksandrs lien pirmais. Tunelis ir gandrīz metru plats, bet zems. Žļurkst māli, šļakst ūdens. Mēs lienam kā pa piesērējušu kanalizācijas cauruli. Ilgi lienam, līdz nonākam plašā telpā. No turienes izvēlei atkal trīs ceļi. Jūtos kā reibonī. Liekas, es sapņoju. Mūsu Latvijas alas, kas veidojušās deovna smilšakmeņos, pieder pie tā sauktajām sufozijas izcelsmes alām. Tās nevar būt garas. Vārds sufozija cēlies no latīņu vārda suffosio - rakšana no apakšas - un apzīmē iežu mehānisko ārdīšanu un atrauto smilšu graudiņu izskalošanu uz āru ar avotu straumes spēku. Pretstatā karsta procesam, kur alas veidojas ūdenī šķīstošajos iežos (ģipsis, kaļķakmens u.c.), šīs sufozijas alas nevar sacensties ar pēdējām. Karsta alās ir kilometriem un desmitiem kilometru gari alu labirinti ar milzīgām pazemes zālēm, apakšzemes ezeriem, ūdenskritumiem, ar stalaktītiem un stalagmītiem. nekā tāda neva būt mūsu smilšakmens alās, no kurām Latvijā vislielākā vaļējā grota ir visiem zināmā, populārā Gūtmaņala. Tās tilpums ir 500 m3, bet viss garums no velves jumta līdz avota iztecei ir tikai 18,8 metri. Gūtmaņala ir kā milzīgs tukšuma ķīlis, kas no 10 metru platuma pie ieejas uz dziļumu diezgan strauji sašaurinās. Lielākā daļa jau agrāk zināmās smilšakmens alas ir līdzīgas - strupas, uz iekšu sašaurinātas.

G. Eniņa foto.

Ja kāds par visu to, ko es te tagad pazemē redzu un piedzīvoju, man stāstītu, es teiktu, ka viņš murgo. Bet nu es pats esmu pārdzīvojumā iekšā, atklājumā iekšā un dziļi zem zemes iekšā. Ir vienreizēja sajūta apzināties, ka mēs esam pirmie cilvēki, kas šajā tumsas un klusuma valstībā atstāj savas pēdas. Mēs te redzam arī ūdra pēdas un bebra migu, veidotu no sagrauztām skaidām. Te pēkšņi Aleksandrs iekliedzas: nākamajā zālē mēs ieraugām kaut kādus lāča pēdām līdzīgus nospiedumus. Nē, vērīgāk ielūkojoties, redzam, ka tās tomēr ir cilvēka pēdas (!?). Skatāmies viens otrā un tad sākam smieties. Tās taču mūsu pašu pēdas! Mēs esam apmetuši loku un nonākuši atpakaļ sākuma punktā. Aleksandrs kļūst bažīgs - vai beigās mācēsim atrast izeju. Un nākamajā krustpunktā es redzu, kā viņš smiltīs zīmē lielu bultu, lai norādītu virzienu, no kurienes mēs ienācām. Šajā mirklī man tas liekas tik nenozīmīgi un pat smieklīgi. Brīdī, kad ir tāds pārdzīvojums, tāds atklājums, domāt par atpakaļceļu! Esmu alu eiforijā. Atkal žļurkst māls, šļakst ūdens un divi divkājainie lien kā četrkājainie, brīžiem pa šaurākiem, brīžiem pa plašākiem avotu izskalotiem tuneļiem. Brīžiem eja ir tik šaura, ka var tikai stiepties visā garumā un slīdēt kā novārīts korķis pa pudeles kaklu. Tādās vietās mēs ar savu ķermeni nosprostojam ūdens tecējumu un tas kā pie aizsprosta krājas aizvien augstāk, un smeļas mutē, tad mēs ir pa brīžam piespiežam muguru un dibenu pie griestiem un ļaujam ūdenim aizplūst zem vēdera, tad atkal uz priekšu. Šur tur atzarojas šauri strupceļi, no kuriem stīdz sīkas ūdens tērcītes, lai vēlāk apvienotos lielajā pazemes upē. Tā līzdami, mēs piepeši no citas puses esam ienākuši lielajā Sikspārņu Pils zālē, no kurienes sākām savu pazemes ceļojumu.

Pēc brīža mēs miedzam acis baltajā dienas gaismā. Bet 37 metrus tālāk ir vēl cits avots. Sakārtojušies un ielādējuši jaunus bateriju elementus, mēģinām iekļūt arī tajā. Šī ala ir vēl grūtāk izlienama, nekā iepriekšējā. Aiz lielās zāles ar melnām sienām (Melnā Elle) mēs ielīdām tādā strupceļā, no kura es vairs nevaru tikt laukā. Platuma it kā pietiktu, bet mani kauli ir par gariem. Es spārdos pa sakulto māla putru kā karūsa pa nolaista dīķa dūņām, grūžu labo roku uz priekšu, grūžu abas reizē. Apveļos uz otriem sāniem un grūžu kreiso roku uz priekšu. Nekā nevaru iegriezties, lai izkļūtu no lamatām, kurās pats sevi esmu iesprostojis. Tikmēr straume tek un ūdens līmenis ceļas. Atvelkos atpakaļ, lai aizplūst ūdens, un grūžos atkal, visādi mēģinādams savus kaulus izgrozīt asajā pagriezienā. Kaut gan guļu 6,5° C vēsā avota ūdenī, tomēr esmu tā sakarsis, ka no manas mutes plūst garaiņi kā no vecas tvaika lokomotīves. Brīžam kāds iepūš vēsmu sejā. Šajā mirklī sajūtu vieglus spārnu pieskārienus un redzu nozibam melnu parādību. Tie ir sikspārņi, kas piedrāžas pavisam klāt, bet, sastapuši negaidītu šķērsli savā ceļā, metas atpakaļ. Brīdis ir traģisks, taču Aleksandrs smejas, jo tas esot tik komiski, ka viņš nevarot novaldīt smieklus. Pats nezinu, kā, bet ārā tiku, jo citādi jau nebūtu aprakstījis šo alu.

Lielās “X” alas plāns.

Tā bija izlūkošana. Pārbraucis mājās, sāku domāt, kā šīs alas uzmērīt. Vasaras vidus, atvaļinājumu laiks. Kur lai ņemu palīgus? Visi atteica: pašiem savi darbi, savas gurķu dobītes, savi eksāmeni, sava atpūta, sava veselība, savi mājas darbi. Vienīgi no toreiz ļoti ekstremālās organizācijas, Vides aizsardzības kluba, kas neko nedarot, tikai bļaujot, pieteicās divi jaunekļi - Māris un Armands. Un tā mēs vienu jūlija nedēļu ik dienu pavadījām pazemē. Inga augšā vārīja pusdienas un vakariņas, sargāja nometni, lasīja ogas un sēnes. Mēs 7° C siltajā tumsā vilkām piketus, dzinām mietiņus, mērījām, rakstījām, zīmējām, šturmējām šaurās ejas. Ik pa metram izdarījām piecus mērījumus: divus pa labi, divus pa kreisi, divos līmeņos un noteicām griestu augstumu. Plānus, protams, zīmēju augšā. Apakšā alā tikai aizpildīju skaitļu tabulu. Tādu alu labirintu pats pēc savas izstrādātās metodes uzmērīju pirmoreiz. Vairākkārt arī kļūdījos un sajaucu azimutus, skaitļu rindas. Tad alas labirinta liko negāja kopā, un tas mani satrauca. Nācās mērījumu skaitļu rindas un alu cilpas atpiņķēt kā samudžinātu dziju. Pie telts jau bija sakrājies vesels grozs izdegušu bateriju elementu. Un tomēr darbs vēl nebija īsti galā. Vajadzēja braukt vēlreiz un vēlreiz ar lielāku palīgu skaitu. Šturmējām šaurās ejas un pazemes ezeru: mēģinājām arī abu alu sistēmu savienot vienā. Ar katru braucienu alu tīklam pievienojām jaunus kopgaruma metrus. Braucām arī nākamajā gadā, kad iestājās ilgāks sausuma periods, jo abu alu ieejas atveras tikai tad, kad upes ūdens līmenis ir īpaši zems, bet, ūdenim ceļoties, pati daba noslēdz noslēpumaino alu ieejas. Tikai ūdram un bebram tas nav šķērslis. Bet sikspārņi tur ziemo kā brīnišķā rezervātā, kā savā cietoksnī. Un tā grūtie mērījumi krājās, līdz beidzot varēju uzzīmēt diezgan pilnīgus abu alu plānus ar pazemes ūdens ceļu tīklu. Lielās “X” alas eju kopgarums iznāca 315 metri. Mazās “X” alas kopgarums - pagaidām 125 metri. tagad tās ir garākās dabiskās alas Baltijā. Igaunijā lielākās sufozijas alas ir tikai 33 un 35 m garas. Lietuvā vēl īsākas. Diemžēl mūsu ģeologu rīcībā pašlaik nav ziņu par pasaules lielākajām sufozijas alām devona smilšakmeņos. Varbūt šīs, Latvijā atklātās, ir garākās sufozijas alas Eiropā? Ja pieteiksies maza auguma, lunkani un drosmīgi speleologi, būs iespējams iekarot vēl jaunus pazemes metrus šīm alām.

Daži izraksti no alu dzīves dienasgrāmatas

Māris gandrīz noslīka

G. Eniņa foto.

Mēs ar Arti un Aleksandru izmērījām Melno Elli. Tad Armands ar Urtāna dzelteno hidrotērpu līda šturmēt grūtāko caurumu. Tika līdz 17 metriem, plus vēl uz sāniem 4 metrus. izlīda ārā kā dubļu pika ar saplēstu kreklu un mālainām ausīm. Nosalis zils. Lielā trīcēšana sākas tad, kad izlienam ārā un mazgājamies upē. Armandam pasprūk mans saplēstais krekls un aizpeld straumē nenotverams. Pa to laiku Māris un Ansis cīnījušies pazemes ezerā. Abi nonākuši azartā. Domājuši, ka izdosies atklāt jaunu zāli. Bez virves nevar: Māris iesprūdis. Viņš mēģinājis iekļūt ezera sānu ejā. Tur ir kādi 5 cm gaisa sprauga virs ūdens. Izdomājuši, ka jālien uz muguras, lai deguns ir ārā elpošanai kā periskops. Bet eja par šauru. Māris iesprūdis un hidrotērpa cepurē satecējis ledainais avota ūdens. Tad Māris bļāvis Ansim: “Rauj mani ātrāk ārā, ja es arī nenoslīkšu, tad dabūšu meningītu! Man uz galvas tek ūdens!”

Tagad abi nedaudz apsildījušies, pēc pusdienlaunaga mēģināšot vēlreiz. Es savācu polietilēna maisos fototehniku un dodos bildēt pazemi. Šie trijatā iet šturmēt ūdens eju. Vakarā nāk bļaudami: “Urā! Ir jauna zāle un ejas - vismaz 40 metri būs klāt!” Viņi ar kapli patīrījuši šauro eju dziļāku, kamēr Māris ticis cauri.

Visi nolemj palikt vēl vienu dienu, lai rītā uzmērītu jauno atklājumu.

88.28.08.

...Lai piesakās brīvprātīgie! Piesakās Armands un Ansis. Es eju līdz ezeram viņus fotografēt ar Elikonu. Skats ir ārkārtējs. Bet draņķa Elikons nedarbojas. Sēžu un pāris stundu mirkstu avota ūdenī, pierakstīdams viņu diktētos mērījumu skaitļus no jaunās Aizezera sistēmas.

88.29.08.

Piezīme. Uz muguras izlīst caur šo ūdens tuneli ir viens no baismīgākajiem mirkļiem manā alu pētnieka mūžā.

Inga gandrīz noslīka

Šodien arī Inga gribēja līst grūtajā Mazajā “X” alā. Pārmērām Melno Elli un precizējam eju azimutus. Aigars līdīs Melnajā Caurumā kā krāsnī. Inga nosalusi, gribot iet ārā. Tikko viņa aizlīdusi uz izeju, alu labirintos atbalsojas šaušalīgi kliedzieni. Pirmajā brīdī sastingstu.

- Skrien! - uzsauc Aigars. Cik nu ātri šajos alu caurumos četrrāpus paskriesi! Mani sagrābj šausmas, kad dzirdu - kliedzieni nāk no strauta ejas, kur cilvēks nemaz nevar izlīst. Inga ir apmaldījusies un aizlīdusi pa to eju, kur tek lielais avots. Tur viņa tūlīt ieķīlēsies, aizsprostos avotu un noslīks. Laikam jau ir iesprūdusi. Es pārvērstā balsī bļauju: - Atpakaļ! Atpakaļ! - un steidzos palīgā. Vēlāk Inga stāsta, viņa domājusi, ka visā alā sākušies plūdi un nu mēsi visi noslīksim.

89.30.05.

Es gandrīz noslīku

Biju izdomājis, ka es septiņās, astoņās sekundēs ezerā zem ūdens varēšu ienirt 2 - 3 metru dziļumā. Varbūt tas būs ietiekami, lai tiktu cauri sifonam. Ja ne, tad šie aiz virves divās sekundēs mani izraus atpakaļ. Neesmu nekāds labais nirējs, bet kādreiz varēju vismaz 15 sekundes pabūt zem ūdens. Domāju, ka šajā ledainajā ūdenī 10 sekundēs nenoslīkšu. Esmu savus drošinātājus brīdinājis, lai viņi, kolīdz ieniršu, sāk skaitīt. Pie septiņi lai rauj mani aiz piesietās virves ārā. uzlieku niršanas masku un aizpeldu pa alu. Alas griesti laižas aizvien zemāk. Ūdens apņem muti, un es vairs nevaru elpot. Kamēr nokļūstu līdz tai vietai, kur alas griesti pazūd zem ūdens, ir jau pagājušas divreiz septiņas sekundes, un man trūkst gaisa. Es kā vēzis izmisīgi kārpos atmuguriski un gaidu, kad šie mani veikli atvilks atpakaļ. Bet viņi, it kā mani noslīcināt sagribējuši, nereaģē. Es nedrīkstu noraut masku, jo man mute un deguns ūdenī, tikai pakausis vien ārā. Vēlāk mani drošinātāji taisnojās, ka manus norādījumus pildījuši burtiski un gribējuši sākt skaitīt tikai tad, kad es pazudīšu zem ūdens. Tā kā tas nenotika, viņi nemaz skaitīt nav sākuši.

Pats saviem spēkiem izķepurojies un atelpojies, otrreiz iepeldēju uz muguras ar degunu virs ūdens, uz sāniem šķielēdams un ar kājām taustīdamies. Izpētīju, ka tur sifona nav, bet pieplūdusī sānu eja savienojas ar Aizezera sistēmu.

89.22.08.

Kāpj migla. Pa upi brauc studentu laivas. Gaišās jūnija nakts klusumā tālu par Latvijas mežiem plūst lokanais “līgo”. Studenti kurina uguni un apmetas pretējā krasta līkumā.

89.17.06.

Studenti taujāja mums, kur te esot alas. Bet viņi caurumu uzgāja paši un salīda iekšā puspliki, cits basām kājām, cits čībiņās, cits īsās biksītēs, kā nu kurais. Izskatījās, ka studenti ir nejūtīgi pret aukstumu. Sasēduši un satupuši kādā zemā, bet plašā alas telpā, viņi sāka to uzsildīt ar saviem ķermeņiem un smiekliem. Tikmēr paši tievākie un drosmīgākie šturmēja ļoti šauru eju. Mūsu Māris ar hidrotērpu tur netika, bet šie trakie plikie iekaroja alai klāt jaunus 10 metrus. Tā radās telpa “Studentu pirtiņa” un “Mūdžu strupceļš”. Bija žēl skatīties, kā studenti pēc tam trīcēja, kad, izlīduši no alas, mazgājās upē. Kā Tibetas faķīri āliņģī.

89.18.06.

Piebilde. Patiesībā alām ir cits vārds, pēc to vietas nosaukuma, bet tās tiek kodētas ar “X” tāpēc, lai unikālā pazemes pasaule netiktu sapostīta un piedrazāta.

Rakstā minētā bultiņa uz alas sienas. Slikti, ka tā izdarījām...
Foto - G. Pāvils, 1999. gada augusts.

© 2005   Dabas Retumu krātuve   Redaktors - Ansis Opmanis    Dizains un kods - Gatis Pāvils