Biedri Projekti
Akmeņi Alas Atsegumi Avoti Koki Kultūrvēstu-
riskie akmeņi
Ūdenskritumi Citi
G. Eniņš I. Jurģītis S. Laime
Pieminekļi › Raksti › I. Jurģītis  › Inciema apkārtnes objekti lielo gravu rajonā

“Latvijas daba” 16. laidiens, 52. lpp.

Jauns, papildināts mikrotoponīmu vākums par Inciema apkārtnes objektiem lielo gravu rajonā

Divos iepriekšējos žurnāla “Latvijas daba” numuros (Nr. 14 un Nr. 15) jau tiku ziņojis par vairākiem saviem atklājumiem lielo gravu rajonā, kas atrodas Gaujas labā pamatkrasta masīvā iepretim Inciemam. Pirmais raksts, kas publicēts minētā izdevuma 14. numurā, saucas “Ūzas iezis” (64. - 68. lpp.). Otrais raksts, kas publicēts tā paša izdevuma 15. numurā, saucas “Vecvīra grava” (56. - 57. lpp.).

Laika gaitā vācot un noskaidrojot jaunos, kā arī precizējot jau zināmos mikrotoponīmus un tiem atbilstošo objektu precīzās atrašanās vietas, diemžēl šajā sakarībā atklājušās vairākas kļūdas un neprecizitātes, kas tika fiksētas pirmajā manis sastādītajā kartē par iepriekš minēto rajonu (“Latvijas Dabas” 14. numura 64. lpp.). Tā, piemēram, mikrotoponīms “Kazu kalns” šajā shēmā ierakstīts nepareizā vietā. Tas pats attiecas arī uz “Kazu gravas” un “Podiņkalna” mikrotoponīmiem. Savukārt tādi vietvārdi kā “Vecās mātes puriņš” un “Mārciņa pļava” minētajā kartē bija ierakstīti neprecīzi, respektīvi, ar nobīdēm. Lai turpmāk novērstu līdzīgu kļūdu atkārtošanos, izgatavota jauna tā paša rajona karte, kurā ne tikai izlabotas minētās kļūdas un neprecizitātes, bet iekļauts arī jauns, svaigs materiāls par pēdējā laikā izdarītajiem atklājumiem gan attiecībā uz mikrotoponīmiem, gan uz citiem dabas objektiem (alas, klintis, ūdenskritumi utml.). Mainīts arī pašas kartes vizuālais izpildījums, kurā ar krāsu dažādību izcelti divi galvenie reljefa elementi: augšējais līdzenums (gaiši brūns) un gravu valstība kopā ar Gaujas senielejas apakšu (zaļā krāsā).

Apzinātie un identificētie mikrotoponīmi Gaujas labā pamatkrasta masīvā lejpus Braslas ietekas (lielo gravu rajons iepretim Inciemam).
Laika posmā no 2000. gada vasaras nogales līdz 2001. gada rudenim šajā rajonā ar reāliem objektiem dabā identificēti vairāk nekā 60 mikrotoponīmu, kā arī apzinātas piecas alas un viens avota ūdenskritums.
I. Jurģīša zīm.

Mikrotoponīmu, kas identificēti ar reāliem dabas objektiem Gaujas labā pamatkrasta masīvā lejpus Braslas ietekas (lielo gravu rajons iepretim Inciemam), saraksts:

1. Sulaiņu kalniņš - neliels uzkalniņš blakus Sulaiņu mājām (teicējs Vilis Bērziņš no Ķešu mājām, 2001. gada 9. decembris).

2. Rūķīšu grava - neliela graviņa, pa kuru vijas meža ceļš no Ķešu mājām uz Sulaiņu pļavu pie Braslas ietekas (teicējs Vilis Bērziņš).

3. Sulaiņu pļava - pļaviņa Gaujas palienē pie Braslas ietekas (teicēji: Augusts Bīlenšteins, Vilis Bērziņš no Ķešu mājām, Viktors Lasmanis no Vērīšu mājām).

4. Sulaiņu atteka - sena Gaujas vecupe milzīga ieliekta Gaujas pamatkrasta pakājē (teicēji Viktors un Jānis Lasmaņi no Vērīšu un Beitiņu mājām).

5. Lizes kalns. Virs Sulaiņu attekas paceļas milzīgs Gaujas pamatkrasta ieloks (vairāk nekā 600 m garš), ko augšā vainago trīs lokāli kalni (78,5 m, 80,4 m un 79,4 m - skat. karti). Lizes kalns, visticamāk, varētu būt Gaujai vistuvāk novietotais pacēlums (78 m), jo tam blakus ir pļava (pļavai esot bijis lizes izskats - tā Augusts Bīlenšteins), kas pastāvējusi vienmēr. Šeit agrāk ievākts siens, bijuši siena šķūnīši. Pēc Viktora Lasmaņa domām, šādas meža pļaviņas ir pašas dabas radītas, nevis cilvēku izveidotas. Rūpīga analīze un loģiski apsvērumi raksta autoram liek secināt, ka A. Bīlenšteina pieminētais Lizes kalns, visticamāk, varētu atrasties šajā vietā. Citu avotu meklējumi pagaidām nav vanagojušies panākumiem.

6. Ķešu kalns (atrodas ārpus kartes robežām) - lokāls 80,6 m augsts pacēlums aptuveni 300 m uz austrumiem no Ķešu mājām. Teicēji: Vilis Bērziņš no Ķešām, Augusta Bīlenšteina mikrotoponīmu saraksts (107. lpp., 49. numurs).

7. Plukas grāvis - aptuveni 0,5 km gara graviņa, kas sākas no Kazu kalna (80,5 m) un iziet tieši uz Gaujas ieleju (teicēji: A. Bīlenšteina mikrotoponīmu saraksts (109. lpp., 15. numurs), Jānis Lasmanis no Beitiņu mājām).

8. Dieva ceplis - pļaviņa, kas atradusies kaut kur Plukas grāvja augšgalā, jau pieminētā Kazu kalna nogāzē. Tās atrašanās vieta vēl jāprecizē. Teicēji: A. Bīlenšteina mikrotoponīmu saraksts (109. lpp., 14. numurs), Jānis Lasmanis, kas norādīja tikai aptuvenu šā objekta atrašanās vietu.

9. Kazu kalns - lokāls 80,5 m augsts pacēlums aptuveni 0,5 km uz austrumiem no Jaunteiču mājām. Teicēji: A. Bīlenšteina vietvārdu saraksts (106. lpp., kalnu saraksta 13. numurs), jau vairākkārt pieminētais Jānis Lasmanis, kas norādījis precīzu šā kalna atrašanās vietu (skat. karti).

10. Podiņkalns (95,6 m) - iegarens kalns aptuveni 250 m uz ziemeļaustrumiem no Jaunteiču mājām. Tā austrumu nogāzei piekļaujas dziļu gravu augšgali. Teicēji: Gulbīšu mājas saimniece Lidija Gulbe (dz. 1928.), A. Bīlenšteina mikrotoponīmu vākums (106. lpp. kalnu sarakstā ar 13. numuru ierakstīts Podiņu kalns.

11. Kazu grava - dziļa grava ar stipri sazarotu augšgalu, kas atrodas starp jau pieminēto Kazu kalnu un Lakatu kalnu (skat. tālāk). Teicēji: Jānis Lasmanis no Beitiņu mājām, Augusta Bīlenšteina mikrotoponīmu saraksts, kur 110. lpp. ar 29. numuru figurē Kazu gravas.

12. Lakatu kalns. Ar šo gandrīz no visām pusēm dziļām gravām norobežoto kalnu (84,5 m) joprojām ir daudz neskaidrību un pārpratumu. Šim dabas objektam, acīmredzot, ir vairāki nosaukumi. Lakatu kalna mikrotoponīmu devis Jānis Lasmanis. Augusta Bīlenšteina sarakstā šāds nosaukums vispār nefigurē. Pēc visa spriežot, tur šim kalnam dots pavisam cits nosaukums, kuru identificēt ar šo objektu raksta autoram līdz šim nav izdevies. Nesen izdotajās satelītu kartēs šim kalnam dots Kazu kalna nosaukums, ko večakais vēl dzīvais šā apvidus pamatiedzīvotājs Jānis Lasmanis (dz. 1910. g.) pilnīgi noraida. Citi aptaujātie tuvākās apkārtnes pamatiedzīvotāji attiecībā uz šā kalna nosaukumu nemācēja neko konkrētu atbildēt. tāpēc mums lakatu kalna mikrotoponīms jāsaglabā kā vienīgais pagaidām precīzi zināmais šīs augstienes (Gaujas pamatkrasta palikšņi) senākais nosaukums.

13. Muldas nora. Ar šo mikrotoponīmu šeit apzīmēta gan nora (bij. pļava), gan reizē arī kalns (augstiene), uz kura šī nora atradusies. A. Bīlenšteina sarakstos figurē nosaukums “Muldas pļava”. Savukārt Muldas noras mikrotoponīmu devis Viktors Lasmanis, precīzi norādot šā objekta atrašanās vietu. Šeit atrodas tuvākās apkārtnes visaugstākā vieta (98. m v.j.l.), kam pāri izbūvēts ceļš, kas savieno Inciemu ar Gaujas senleju.

14. Kalnu mājas pļava. Jau A. Bīlenšteins pirms aptuveni 100 gadiem minējis, ka šo māju vairs nav. Taču ir saglabājies šīs mājiņas nosaukums tai piederošās pļavas veidā, kaut pašas pļavas arī sen vairs nav. Šo mikrotoponīmu piemin gan šis cienījamais vēsturnieks, gan Viktors un Jānis Lasmaņi, kuri norādījuši precīzu šīs pļaviņas atrašanās vietu. Tā atradusies uz zemesraga (aptuveni tā vidusdaļā), kas savieno Muldas noru ar lakatu kalnu (skat. iepriekš).

15. Pankas grāvis. Šāds mikrrotoponīms A. Bīlenšteina sarakstos nefigurē. Toties šīs gravas seno nosaukumu vēl atceras Vērīšu un Beitiņu māju vecie pamatiedzīvotāji. Un pirmām kārtām jau daudzkārt pieminētie Jānis un Viktors Lasmaņi.

16. Teļa grāvis. Arī šādu mikrotoponīmu A. Bīlenšteina sarakstos neatrast. To piemin vienīgi Jānis Lasmanis no Beitiņu mājām. teļa grāvis ir īsa, pārsimt metru gara graviņa, kuras augšgals atduras Lakatu kalna austrumu nogāzē. Šeit izplūst dzidrs avots, kas pa graviņu aizplūst uz Gaujas senieleju.

17. Beitiņu podiņš. Tieši iepretim Teļa grāvim Gaujas senielejas palienē spoguļojas mas, ieapaļas formas ezeriņš. To baro jau pieminētais Teļa grāvja avotiņš. Šo ezeriņu jau izsenis sauc par Beitiņu podiņu. Nosaukums aizgūts no 600 m attālajām Beitiņu mājām, uz kuru zemes atrodas šis vecupes ezeriņš. Šo mikrotoponīmu piemin arī A. Bīlenšteins, lietojot apzīmējumu “Podiņa ezers” (109. lpp. 15. numurs).

18. Zelta pļava. Šāds skaists mikrotoponīms dots mazai, necilai pļaviņai ap 200 m uz ziemeļiem no Vērīšu mājām. Zelta pļava pieminēta jau A. Bīlenšteina sarakstos (110. lpp. 42. numurs), bet tās precīzu atrašanās vietu nosaukuši Beitiņu un Vērīšu māju vecie pamatiedzīvotāji.

19. Sera grāvis. Pārsimt metru uz rietumiem no Zelta pļavas augsto pamatkrasta masīvu pāršķēlusi neliela, bet stāva sāngraviņa. Pa tās dibenu čalo ņiprs strautiņš, ko baro kalna avoti. Ar saviem augšgaliem graviņa atduras šķautnē, kas atdala plašo Zaķu gravas ieleju (skat. tālāk) no Gaujas senielejas.

Šo graviņu vietējie iedzīvotāji sauc par Sera grāvi. Savukārt A. Bīlenšteina sarakstos šāds mikrotoponīms nefigurē.

20. Zilie kalni. Tā vietējie iedzīvotāji sauc gandrīz kilometru garo Gaujas pamatkrasta masīvu, ko no ziemeļiem norobežo jau pieminētais Sera grāvis, bet dienvidos tas beidzas Gaujas palienē, iepretim īpatnējam smilšakmens klints paliksnim (sk. karti). No rietumiem šo pamatkrasta masīvu nodala plaša Zaķu gravas ieleja (skat. tālāk), bet austrumos - Gaujas senielejas paliene. Zilo kalnu augstākais punkts sasniedz 81 m v.j.l. (kapāje - 19 m).

Šo vairāk nekā 60 m augsto, mežiem noaugušo masīvu vietējie iedzīvotāji dēvē par Zilajiem kalniem tāpēc, ka, raugoties no Gaujas palienes puses, šī augstiene bieži esot tinusies zilganā dūmakā. To skaidro ar daudzo šejienes avotu izgarojumiem. Teicēji: Viktors un Jānis lasmaņi no Vērīšu un Beitiņu mājām (2001. g.).

21. Abriņkalns un Abriņgrava. Vilku bedres. Šiem trīs mikrotoponīmiem atbilstošie objekti atrodas blakus cits citam Zaķu gravas austrumu nogāzē. Šos nosaukumus devuši jau pieminētie Viktors un Jānis Lasmaņi. vilku bedres (skat. karti) nosaukumu ieguvušas no tā, ka šajās mākslīgi izraktajās bedrēs senāk esot ķerti vilki (Viktors Lasmanis 2001. g.).

22. Zīda biksis. Šāds neparasts un noslēpumains mikrotoponīms attiecas uz kādu tikpat neparastu Zaķu gravas austrumu puses objektu. Tas ir ap puskilometru garš, vaļņveidīgs kalns - zemesrags, kas kā izliekta, gara un šaura mēle ietiecas minētajā ielejā. Dienvidos šo kalnu norobežo dziļā un stāvā Abriņgrava (skat. iepriekš), bet ziemeļos - daudz platākais Muldas grāvis (skat. tālāk). Zīda biksis atgādina dzelzceļa uzbērumu ar gandrīz horizontālu augšu, kam austrumu galā ir neliels paaugstinājums (87 m v.j.l.) un neliels ziemeļu atzars Muldas grāvja virzienā. Šeit garām vijas Inciema - Kalna Zāģeru ceļš. Rietumu galā minētais kalns beidzas pie Zaķu gravas upītes aptuveni 43 m augstumā. Teicēji: Viktors Lasmanis - vienīgais, kurš norādīja šā mikrotoponīma precīzu atrašanās vietu (2001. g.); Zīda biksi piemin arī Jānis Lasmanis no Beitiņu mājām. Visbeidzot, šis noslēpumainais vietvārds atrodams arī Augusta Bīlenšteina sastādītajā sarakstā par Turaidas pagastu, kur 107. lpp. ar 77. kārtas numuru (kalnu saraksts) figurē mikrotoponīms “Zidbikšu kalns”.

23. Muldas grāvis. Šis objekts atrodas Zaķu gravas austrumu nogāzē un cieši piekļaujas Zīda biksim no ziemeļiem. Tā ir plata, muldveidīga sāngraviņa ar paplašinājumu augšgalā. Muldas grāvi pieminējis tikai Viktors Lasmanis, norādot šā objekta precīzu atrašanās vietu dabā. Savukārt A. Bīlenšteina sarakstos šāds mikrotoponīms nav atrodam.

24. Zaķu grava. Šo iespaidīgo ielejas tipa gravu, kas dominē citu gravu vidū Inciema apkārtnē, esmu aprakstījis izdevuma “Latvijas Daba” 14. numurā (skat. manu rakstu “Ūzas iezis” 64. - 68. lpp.), tāpēc par šo objektu šeit vairs neatkārtošos, to pieminu tikai kārtības un objektivitātes dēļ.

25. Sediņu grava. Tā pašlaik sauc vislielāko un garāk Zaķu gravas atzaru jeb sāngravu. Sediņu gravas garums sasniedz gandrīz 1,5 km, un tā aizsākas pie Dambīšu mājām aptuveni 90 m augstumā. Grava beidzas Zaķu gravas vidusdaļā aptuveni 45 m augstumā, iepretim jau aprakstītajam Zīda biksim. Maksimālo dziļumu šī ieleja sasniedz savā lejasdaļā iepretim Sediņu kalnam (skat. tālāk), kur tās nogāzes abās pusēs sasniedz 40 - 42 m augstumu. Gravas abās pusēs plešas klajumi (tīrumi un pļavas), kokiem un krūmiem apaugušas tikai nogāzes un ielejas dibens, pa kuru urdz un čalo Sediņu gravas strauta. Gravai ir vairākas nelielas sāngravas (lielākā no tām, t.s. Sediņu grāvis, izvirzījusies tīrumu vidū pret Sediņu mājām), bet neskaitāmas ieloces izraibina tās abas nogāzes.

Sediņu gravas lielākais krāšņums ir tajā atsegtie smilšakmens ieži un klintis. Tie ieraugāmi gravas vidusdaļā, rajonā, kur dziļo ieleju slīpi šķērso augstsprieguma elektrolīnija. Īpaši iespaidīgs ir klints ieloks ar prāvu izdrupuma nišu vidusdaļā, kas ieraugāms jau pa gabalu. Arī citās vietās gravas dienvidu nogāzē redzami atsevišķi smilšakmens atsegumi un klintis. Ielejas lejasgalā smilšakmens atsegumu nav. Sediņu gravas ziemeļu nogāze nevar lepoties ar tādu iežu bagātību kā dienvidu nogāze. Vienīgais smilšakmens iezis šajā pusē ieraugāms nelielas sāngraviņas galā ap 100 m no galvenā strauta un nedaudz lejpus augstsprieguma elektrolīnijas. Augusta Bīlenšteina sarakstos Sediņu grava mikrotoponīmos nefigurē. Tur šai gravai acīmredzot dots cits nosaukiums, kuru izdibināt raksta autoram līdz šim nav izdevies. Savukārt Jānis Lasmanis aprakstīto gravu dēvē par Sediņu gravu - pēc tās tuvumā esošajām mājām.

26. Sediņu kalns. Sašaurinājuma stūrī starp Sediņu gravas un Zaķu gravas ieloku atrodas Sediņu kalns (92 m). Faktiski šis kalns ir augšējā līdzenuma fragments jeb ķīlis, ko no Sediņu laukiem nodala tikko manāms pazeminājums. No pārējām trim pusēm šo savdabīgo zemesragu nodala iespaidīgas kokiem un krūmiem apaugušas nogāzes, kas noslīd 35 - 42 m dziļās gravās. Pretējā pusē paceļas Zīda biksis (skat. iepriekš), bet otrā pusē Sediņu gravai izslējies vēl viens tikpat augsts zemesrags (91,5 m), kura nosaukumu raksta autoram līdz šim nav izdevies noskaidrot. Informatīvie avoti: vecākais vēl dzīvais šā apvidus pamatiedzīvotājs Jānis Lasmanis; Augusta Bīlenšteina kalnu sarakstā 160. lpp. ar 37. numuru figurē mikrotoponīms “Sēdiņa kalns”.

27. Krogus kakts. Krogus kakta klintis. Abi šie mikrotoponīmi ir savā starpā cieši saistīti, jo arī dabā tiem atbilstošie objekti atrodas cieši blakus. Vēl vairāk - otrais nosaukums ir atvasināts no pirmā.

iepetim Skrāpju mājām Zaķu gravas augšējās rietumu nogāzes šķautnes malā, ielejā, izvirzās šaurs zemesrags. Tā platums 10 - 12 m, bet garums nav mazāks par 50 - 60 m. Minētā zemesraga galā samanāms neliels lokāls uzkalniņš, noaudzis kokiem un krūmiem. Ārēji zemesrags atgādina pilskalnu. Šo iespaidu vēl pastiprina pazeminājums jeb ieplaka tai vietā, kur minētais zemes šaurums atdalās no augšējā līdzenuma.

Šo zemesragu izsenis sauc par Krogus kaktu. Šāds nosaukums radies no tā, ka senos laikos šai vietā atradies krogs. Krogus ēkas atrašanās šādā skaistā un romantiskā vietā acīmredzot cieši saistīta ar seno tirdzniecības ceļu, kas kādreiz gājis garām šai vietai un savienojis Inciema muižu ar kuģu piestātni Gaujas krastā. Starp citu, senā tirdzniecības ceļa vieta vēl tagad samanāma tajā posmā, kas iet pa Zaķu gravas mežainajām nogāzēm un izved augšējā līdzenumā blakus Kroga maktam.

Ja stāvam uz Krogus kakta šaurā zemesraga gala un raugāmies ielejas virzienā, tad pa kreisi (aptuveni 30 - 50 m attālumā) saskatāmi smilšakmens klinšu atsegumi. Klintis šeit novietojušās neparastā vietā - tālu prom no Gaujas, un nevis ielejā, bet gan stāvo nogāžu augšējā daļā, kas robežojas ar augšējo līdzenumu. Klinšu atsegumi šeit izveidojušies tādā kā pakavveidīgā ielocē, ko izveidojuši augšējo nogāžu izgrauzumi. Tuvāk novietotajā atseguma daļā izveidojies divpakāpju ūdenskritums (kaskādes), bet turpat blakus no nelielas alas izplūst dzidrs avots. Tālākajā ieloces daļā vairāki no klintīm izplūstoši avotiņi radījuši irdeno, gaišo smilšakmeņu nobrukumus. Daži nelielie smilšakmeņu atsegumi vērojami arī citās nogāžu vietās. Divi jauki iezīši redzami pa labi no Krogus kakta - tieši zem senā tirdzniecības ceļa. Apkaŗtne šeit brīnumjauka.

Ņemot vērā vēsturiskā Krogus kakta tuvumu, ir pamats nodēvēt iepriekš aprakstītos iežus par Krogus kakta klintīm.

Teicēji: Vilis Pētersons no tuvumā esošajām Skrāpju mājām, kurš šo informāciju savukārt ieguvis no jau aizsaulē aizgājušā radinieka Jāņa Dreimaņa, kas labi pazinis tuvākās apkārtnes vēsturi.

28. Zilais kalns. Nepilnus 250 metrus no jau aprakstītā Krogus kakta, Zaķu gravas ielejā, atrodas vēl viens unikāls objekts. tas ir no visām pusēm ar stāvām nogāzēm norobežots, retiem kokiem noaudzis kalns (78 m). No augstā pamatkrasta masīva šo kalnu nošķir dziļa un plata ieplaka. No Zaķu gravas strauta līdz minētajam kalnam ir nepilni 250 m. Ne pārāk biezi noaugušā meža dēļ no ielejas puses šis iespaidīgais pacēlums ieraugāms jau pa gabalu. No virsotnes raugoties, nojaušama dziļa un plaša Zaķu gravas ieleja, kā arī pretējā pusē novietoties kalni: Zīda biksis, Abriņkalns (skat. iepriekš), bet vairāk pa kreisi saskatāms (protams, daļēji caur kokiem) arī Sediņu kalns. Jau pieminētais senais tirdzniecības ceļš gājis pa ieplaku, kas šķir augsto pamatkrast amasīvu no šī izolētā ģeoloģiskā palikšņa kā savdabīgas piramīdas.

Šo īpatnējo ģeoloģisko veidojumu saucot par Zilo kalnu - šoreiz vienskaitlī.

Daļa no rakstā minētajiem objektiem atrodas Gaujas nacionālā parka Inciema senkrasta dabas rezervāta zonā. Saskaņā ar “Gaujas nacionālā parka likuma” 8. panta 2. daļu dabas rezervāta zonu drīkst šķērsot pa noteiktiem maršrutiem parka administrācijas noteiktajā kārtībā.
Tā kā rakstā minētajos objektos šāda kārtība nav noteikta, to apmeklēšana bez pietiekama pamatojuma un bez saskaņošanas ar Gaujas nacionālā parka administrāciju ir aizliegta!

© 2005   Dabas Retumu krātuve   Redaktors - Ansis Opmanis    Dizains un kods - Gatis Pāvils