Biedri Projekti
Akmeņi Alas Atsegumi Avoti Koki Kultūrvēstu-
riskie akmeņi
Ūdenskritumi Citi
G. Eniņš I. Jurģītis S. Laime
Pieminekļi › Raksti › I. Jurģītis  › Ūzas iezis

“Latvijas daba, 14. laidiens”, 2001. gads, 64. lpp.

Ūzas iezis

Šis noslēpumainais vietvārds - Ūzas! Jeb stāsts par to, kā tika atklāts Ūzas iezis.

Senākos rakstiskos avotos, kas veltīti Turaidas apkārtnes ievērojamākajām vietām un dabas objektiem, cita starpā figurē arī tāds neparasts un noslēpumains vietvārds, kā Ūzas. Šādi tikusi saukta kāda klints vai iezis, kas atradies toreizējā Turaidas pagasta teritorijā. Diemžēl tuvākas norādes par to, kur būtu meklējams šis noslēpumainais Ūzas iezis, šajos rakstiskajos avotos nav pieminētas ne ar pušplēstu vārdu. Šo rakstu autoriem laikam šķitis, ka pietiek pieminēt tikai pagasta nosaukumu un viss. Bet toreizējais Turaidas pagasts izpleties vairāk, nekā 12 km garumā starp Braslas upi ziemeļaustrumos un Vīkmestes upi dienvidrietumos. Klinšu un iežu šajā posmā ir daudz, turklāt daudzi ieži paslēpušies dziļās un mežonīgās sāngravās - tālu nost gan no Gaujas, gan no Gaujas pamatkrasta. Bez tam ar augstām un krāšņām klintīm var lepoties arī Braslas labais krasts (lejastecē), kas arī ietilpa toreizējā Turaidas pagasta teritorijā. Kuru tad no šiem daudzajiem iežiem un klintīm lai uzskata par Ūzas (vai Ūzu) ieža kandidātu?

Kuru tad no šiem daudzajiem iežiem un klintīm lai uzskata par Ūzas (vai Ūzu) ieža kandidātu?

Gaismas stariņu šajā neziņas tumsā negaidīti ienesa Augusta Bīlenšteina aptuveni pirms 100 gadiem sastādītais mikrotoponīmu saraksts par Turaidas novadu, kas nonāca manās rokās pirms dažiem gadiem.

Minētā saraksta 112. lappusē, kur cienījamais vēstures pētnieks min arī dažu iežu nosaukumus, figurē arī Ūzas ieža mikrotoponīms. Tam iepretī dota šāda papildinformācija:
“Kara laikā cilvēki meklējuši patvērumu.”
Savukārt tā paša saraksta 106. lpp. mikrotoponīms “Ūzas” pieminēts vēlreiz, šoreiz kalnu sarakstā: “Ūzas gravas kalns”.

Šoreiz šeit iztrūkst jebkāda papildu informācija. Toties pēdējais nosaukums ietver sevī gan kalnu, gan gravu, kuri arī nes šā noslēpumainā mikrotoponīma vārdu. Loģiski bija pieņemt, ka Ūzas iezim jāatrodas tāda paša nosaukuma gravā.

Pārskata karte.
I. Jurģīša zīm.


To visu rezumējot, es izdarīju šādus secinājumus:
1. Ja cilvēki kara laikā pie šā ieža meklējuši patvērumu, tad Ūzas iezim jābūt paprāvai klintij.

2. Ūzas iezim noteikti jāatrodas Gaujas senlejas sāngravā, un tas nekādā gadījumā nav ieraugāms no Gaujas senlejas un vēl mazākā mērā no Gaujas krasta. Brasla šeit pilnīgi un neapšaubāmi atkrīt, jo šai upei nav tādas dziļas sāngravas ar izcilu iezi tajā.

3. Sāngravai, kurā atrodas Ūzas iezis, jābūt ievērojamai gravai, ja jau tai arī dots šāds nosaukums.

4. Blakus Ūzas gravai jāatrodas kalnam, kas arī nes Ūzas vārdu (skat. iepriekš). Šis kalns, visticamāk, ir zemesrags starp divām cieši blakus esošām gravām. No tā izriet, ka Ūzas gravai blakus jāatrodas vēl vienai līdzīgai gravai.

5. Un visbeidzot, Ūzas iezim jāatrodas krietnu gabalu augšpus Siguldas un Turaidas (vismaz dažu kilometru attālumā) un noteikti Gaujas labā pamatkrasta masīvā. Cilvēki visos laikos centušies rast patvērumu patālāk no apdzīvotām vietām. Augšpus tāpēc, ka Bīlenšteins neapskata nevienu objektu, kas ir lejpus Vīkmestes upes, jo pa minēto upi agrāk gāja Turaidas un Krimuldas pagastu robeža.

Visi A. Bīlenšteina sarakstā minētie objekti attiecas tikai uz agrāko Turaidas pagastu. Pati Vīkmestes grava arī atkrīt, jo tā atrodas blīvi apdzīvotā vietā un tajā nav atbilstoša ieža.

Šis objekts izrādījās jau agrāk pazīstamā Zāģeru zīmju klints pie Cēsnieku mājām.

Tālāk, pielietojot t.s. izslēgšanas metodi, es beigu beigās nonācu pie faktiski vienīgā iespējamā kandidāta, kas vislabāk atbilda visiem iepriekš pieminētajiem nosacījumiem. Šis objekts izrādījās jau agrāk pazīstamā Zāģeru zīmju klints pie Cēsnieku mājām. Par senajām zīmēm šajā iezī pirms kādiem septiņiem gadiem Guntim Eniņam bija ziņojis Gaujas Nacionālā parka galvenais inspektors Māris Mitrēvics. Toreiz Guntis Eniņš ar saviem palīgiem šīs zīmes rūpīgi nozīmēja un izpētīja. Minētais iezis tādējādi deva vērtīgu un nozīmīgu papildinformāciju attiecībā uz senajām zīmēm - petroglifiem. Toreiz šis skaistais un iespaidīgais smilšakmens iezis dabas pētnieku vidū ieguva apzīmējumu - Zāģeru Zīmju klints, bet pati grava - Zāģeru gravas nosaukumu (pēc tās tuvumā esošajām Lejas Zāģeru mājām).

Tagad, šķiet, šis skaistais un noslēpumainais klintājs būs atguvis savu seno nosaukumu - Ūzas iezis. Turpmākie pētījumi šo pieņēmumu vēl vairāk apstiprinās. Taču par to nedaudz vēlāk.

Ūzas ieža (turpmāk lietošu šo apzīmējumu) vertikālajā klints sienā vairāku metru augstumā virs pakājes rēgojas nepieejamas alas mute. Alas regulārā forma nepārprotami liecina, ka tā ir izkalta mākslīgi un, pēc visa spriežot, kalpojusi kā slēpnis. Alas dziļums - 2,5 m, bet augstums - apmēram 1 m.

Pašlaik vēl nav noskaidrots, kad minētā ala izkalta un kas tajā un kādā sakarā slēpies. Taču, spriežot pēc izskata, šī slēpņa ala nevar būt īpaši veca, un, visticamāk, tā izkalta 20. gs. 40. gadu vidū. Taču tas vēl ir jānoskaidro, jo ārējais izskats var maldināt. Taču fakts paliek - Ūzas iezī kāds ilgstoši slēpies.

Kas pabijis pie Ūzas ieža, sapratīs, ka labāku vietu īslaicīgam patvērumam karu un nemieru laikos par šo klinti un gravu grūti atrast. Ūzas ieža siena pret strautu ir ar negatīvu leņķi (pārkari), un sienas pakājē izveidojusies tāda kā plata, bet zema ala (vai niša), kas var dot patvērumu lietus un negaisa laikā. Arī jau pieminētie petroglifi iegravēti šajā negatīvajā sienā, tāpēc tie lieliski saglabājušies, par spīti laika zobam. No Gaujas ielejas Ūzas iezis nav ieraugāms, jo tas atrodas gravas vidusdaļā, un nogāžu izvirzījumi un izliekumi lieliski aizsedz skatu uz šo iezi (nerunājot nemaz par kokiem un krūmiem, kas bagātīgi aug šajā gravā), ja raugāmies no gravas lejasgala.

Ūsu grāvis un Ūzu grava

Faktu, ka iepriekš minētā Zīmju klints pie Lejas Zāģeriem tik tiešām ir tas pats ilgi meklētais Ūzas iezis, netieši apstiprina vēl divi neparasti mikrotoponīmi ar ļoti līdzīgu skanējumu, kuru atbilstošie objekti arī dabā atrodas cieši kaimiņos Ūzas iezim un gravai un atrodas uz ziemeļiem no tās.

Šie objekti ir gravas, kas stiepjas paralēli Ūzas gravai un atrodas uz ziemeļiem no tās.

Pirmais un tuvākais kaimiņš Ūzas gravai - t.s. Ūsu grāvis. Faktiski šis mikrotoponīms ietver sevī divas gravas, kas ir saistītas savā starpā. Pirmā no tām - Mazais Ūsu grāvis ir 0,5 km gara grava, kas atrodas tikai 250 m uz ziemeļiem no Ūzas ieža. Mazais Ūsu grāvis savienojas ar Lielo Ūsu grāvi jeb vienkārši Ūsu grāvi (arī turpmāk būtu ieteicams lielāko no šīm divām gravām saukt vienkārši par Ūsu grāvi, atmetot vārdu “Lielais”, kamēr tās mazāko māsu arī turpmāk jāsauc par Mazo Ūsu grāvi, citādi var rasties sajukums). Pats Ūsu grāvis ir gandrīz kilometru gara, dziļa un mežonīga grava, pa kuras dibenu plūst strauts. Šajā gravā izplūst vairāki prāvāki un daudzi sīki avoti. Ūsu grāvja augšgalā (dienvidu nogāzē) atrodas jauks smilšakmens iezis, kas sastāv no divām klintīm. Starp abām ieža daļām izveidojies mālains noslīdenis. Šo smilšakmens klinti turpmāk varētu saukt par Ūsu iezi. Ūsu ieža augstākā daļa sasniedz aptuveni 5 - 6 m augstumu, bet kopējais ieža garums (ieskaitot spraugu) ir apmēram 18 - 20 m.

Augšpus Ūsu ieža strauji pieaug strauta kritums. Šeit no ļoti stāvās dienvidu nogāzes izplūst vairāki prāvi avoti, tāpēc nogāze šeit stipri pārpurvota un izejama ar lielām grūtībām.

Abi Ūsu grāvji nav patstāvīgas Gaujas gravas bet gan pieder t.s. Zaķu gravas baseinam (Zaķu gravas rietumu puses sāngravas). Pie tām pieder arī Ūdes un Sediņu gravas, par kurām tālāk būs runa.

Informatīvais avots par Ūsu grāvi: Vilis Pētersons no Skrāpju mājām, kas savukārt šo mikrotoponīmu uzzinājis no sava radinieka Jāņa Dreimaņa, kas dzimis un dzīvojis Skrāpju mājās. Šis fakts liecina ka mikrotoponīma “Ūsas”, “Ūsu grāvis” izcelsme varētu būt tikpat sena kā iepriekš aprakstītais mikrotoponīms “Ūsas”.

Ūdes grava

Augusts Bīlenšteins savā Turaidas pagasta mikrotoponīmu saraksta 110. lpp. cita starpā min tādu Ūdes gravu. Nekādus paskaidrojumus viņš šeit nedod. Taču uzmanību piesaista divi blakus esoši mikrotoponīmi, kuru identifikācija ar reāliem objektiem dabā ar diezgan lielu ticamības pakāpi ļautu noskaidrot Ūdes gravas atrašanās vietu (tas, protams, ja pieņem, ka cienījamais autors šeit ievērojis tādu pašu secību, kā tas ir ar atbilstošiem objektiem dabā). Tātad:

Pirmā toponīma atbilstību reālam dabas objektam (pļavai) nebija grūti noskaidrot - Lapsas pļava atrodas pie Lapsu mājām. Mazliet grūtāk bija noskaidrot Kopu gravas atrašanās vietu.

Ko nozīmē mikrotoponīms “Kopa”? Es to iztulkoju šādi: vietvārds “Kopu grava”, visticamāk, atvasināts no vārda “kopīgs” vai “kopīga”. Tātad grava, kas kopīga, vienojoša citām gravām. Ja šāda interpretācija ir pareiza, tad plašākā apkārtnē neatrast piemērotāku kandidāti šādam apzīmējumam kā Zaķu grava (saukta arī par Zaķu leju jeb Lielo gravu). Zaķu grava kā zarains koks apvieno sevī daudzas šīs apkārtnes gravas. Šī ielejveida grava aizsākas pie Inciema Priežkalnu mājām un pēc 3 km izbeidzas pie Lejas Bestu mājām Gaujas ielejā.

Tātad Bīlenšteina Kopu gravu es identificēju ar Zaķu gravu Gaujas labā pamatkrasta masīvā aptuveni 4 km lejpus Braslas ietekas.

Pēc Bīlenšteina, starp Lapsu gravu un Kopu gravu jāatrodas Ūdes gavai. Patiešām, dabā šeit iezīmējas iespaidīga, vairāk nekā kilometru gara grava, kuras augšgals atduras Lapsu pļavā vai blakus tai, bet lejasgalā tā izbeidzas Zaķu (Kopu) gravā.

Diemžēl no citiem, neatkarīgiem avotiem man pagaidām nav izdevies gūt apstiprinājumu attiecībā uz Ūdes gravu. Taču ticamības pakāpi šeit stiprina tas apstāklis, ka šie trīs manis identificētie mikrotoponīmi “Ūzas”, “Ūsas” (vai “Ūsa”) un “Ūdes”, kam nenoliedzami ir liela savstarpēja līdzība gan rakstības, gan skanējuma (izrunas) ziņā, arī dabā novietojušies viens otram blakus kā tiem atbilstošās gravas un ieži.

Ūdes gravai ir samērā sarežģīts šķērsprofils. Arī gravas nogāzes sašķeltas neskaitāmos blokos ar daudzām mazām, bet dziļām sāngraviņām. No lejas raugoties, šie nogāžu bloki atgādina atsevišķus kalnus ar stāvām nogāzēm un plakanām virsotnēm. Tas, protams, ieraugāms tikai bezlapu periodā, jo gravu sedz blīva koku un krūmu sega.

Ūdes grava var lepoties ar vairākiem nelieliem smilšakmens iežiem, kā arī ar vienu alu (3,2 m dziļa, 3,1 m plata un vairāk, nekā 2 m augsta), kas atrodas pie gravas strauta tieši zem Skrāpju mājām. Šeit, gravas augšgalā, dominē baltais smilšakmens. Garākā Ūdes gravas sāngrava (~ 200 m gara) tiek saukta par Ķērpu grāvi (teicējs Vilis Pētersons no Skrāpju mājām), un šajā gravā izplūst spēcīgs avots. Ķērpu grāvis atrodas Ūdes gravas dienvidu nogāzē iepretim Skrāpju mājām.

Starp Ķērpu grāvja augšgalu un Kangarkalnu (skat. tālāk), paralēli Ūdes gravai stiepjas gara un šaura pļava. Pateicoties Vilim Pētersonam no Skrāpju mājām, esmu noskaidrojis un identificējis dabā vēl vienu vērtīgu mikrotoponīmu, proti, Siļķu pļava. Tā šī garā pļava saukusies vēl 19. gadsimtā. Šo mikrotoponīmu vēl jo vērtīgāku dara fakts, ka Siļķu pļavas nosaukums figurē arī aptuveni pirms 100 gadiem sastādītajā Augusta Bīlenšteina vietvārdu sarakstā 111. lpp. Blakus Siļķu pļavas nosaukumam šeit figurē Zaķu lejas toponīms.

Zemesraga galā, ko norobežo Ūdes grava no ziemeļiem, Zaķu grava no austrumiem un Ūsu grāvis no dienvidiem, atrodas vairāki lokāli pacēlumi. Lielākais no tiem tiek saukts par Kangarkalnu (83,4 m v.j.l.). Arī šim mikrotoponīmam ir divi pilnīgi viens no otra neatkarīgi avoti: jau vairākkārt pieminētais Vilis Pētersons un A. Bīlenšteina sastādītais saraksts. Tur 106. lappusē cienījamais vēsturnieks min arī Kangarkalna mikrotoponīmu.

Ūdes gravas lejasdaļā, apm. 300 m no Ūdes strauta ietekas Zaķu gravas upītē, atrodas jauks skulpturāls sarkanā smilšakmens iezītis. Tā apsūnojušo fasādi klāj neskaitāmi seni gravējumi. Savukārt Kangarkalna austrumu pakājē blakus Zaķu gravas strautam, nelielā smilšakmens iezītī rēgojas ovālas formas alas mute. Tā - Zaķu gravas ala. Tās dziļums - 3,2 m, griestu augstums pie ieejas - aptuveni 2m. Rodas iespaids, ka ala izkalta mākslīgi vai vismaz apdarināta.

...izveidojies īpatnējs ģeoloģisks veidojums no sarkanā smilšakmens - paliksnis, kas atgādina 5 - 6 m augstu piramīdu...

Nedaudz lejpus minētās alas Zaķu gravas upītē no labās puses pievienojas pēdējā pieteka - Ūsu grāvja strauts (skat. iepriekš). Abu strautu sateces vietā - ielejas vidū - izveidojies īpatnējs ģeoloģisks veidojums no sarkanā smilšakmens - paliksnis, kas atgādina 5 - 6 m augstu piramīdu. Tā daļēji apaugusi kokiem un krūmiem, bet ziemeļu pusē atsegušās jaukas, skulpturālas klintiņas. Vertikālās sienas augstums šeit 4 - 5 m. Zaķu gravas upīte aptek šo klintssalu gar tās kreisajiem sāniem un jau pēc nepilniem 100 m izplūst plašajā Gaujas senlejā. Zaķu grava šeit beidzas.


Rakstā ierobežotā apjoma dēļ nav iespējams vienā reizē apskatīt visus Zaķu gravas objektus. Vēl priekšā plašs pētniecības darba lauks. Kādā no nākamajiem žurnāla “Latvijas Daba” numuriem pastāstīšu ko vairāk gan par pašu Zaķu gravu, gan par jaunapzinātajiem mikrotoponīmiem tajā.

Daļa no rakstā minētajiem objektiem atrodas Gaujas nacionālā parka Inciema senkrasta dabas rezervāta zonā. Saskaņā ar “Gaujas nacionālā parka likuma” 8. panta 2. daļu dabas rezervāta zonu drīkst šķērsot pa noteiktiem maršrutiem parka administrācijas noteiktajā kārtībā.
Tā kā rakstā minētajos objektos šāda kārtība nav noteikta, to apmeklēšana bez pietiekama pamatojuma un bez saskaņošanas ar Gaujas nacionālā parka administrāciju ir aizliegta!

Ūzas ieža vidusdaļa.
Foto - G. Pāvils, 2005. gada septembris.

Slēpnis ieža augšējā daļā.
Foto - G. Pāvils, 2005. gada septembris.

Petroglifi Ūzas iezī.
Foto - G. Pāvils, 2005. gada septembris.

Bedrītes un petroglifi Ūzas iezī.
Foto - G. Pāvils, 2005. gada septembris.

© 2005   Dabas Retumu krātuve   Redaktors - Ansis Opmanis    Dizains un kods - Gatis Pāvils