Biedri Projekti
Akmeņi Alas Atsegumi Avoti Koki Kultūrvēstu-
riskie akmeņi
Ūdenskritumi Citi
G. Eniņš I. Jurģītis S. Laime
Pieminekļi › Raksti › I. Jurģītis  › Zīļu ala

“Dabas un vēstures kalendārs '1998” 108. lpp.

Zīļu ala

Gaujas labajā stāvkrastā starp Sietiņiezi un Kvēpenes alu līdz šim nebija uzietas kaut cik ievērojamas alas. Klinšu šajā posmā ir maz, tās pašas, izņemot Raiskuma klintis pie Cēsīm, lielākties nelielas, dažus metrus augstas.

Tāpēc jo lielāks prieks un gandarījums bija jau pieminētajā Gaujas labajā senkrastā augšpus Cēsīm atklāt jaunu, diezgan prāvu alu.

1993. gada rudenī, apsekojot šo senkrastu posmā starp Rāmniekiem un Strīķupi, nelielu smilšakmens iežu pakājē ievēroju tādu kā aizbirušas alas muti. Radās aizdomas par to, ka šajā vietā atrodas vēl nezināma un neatklāta ala. Taču, lai to izdibinātu, vispirms bija jānorok vairāk nekā 2 m augstais nobiru konuss, kas gandrīz pilnīgi aizsedza varbūtējās alas ieeju.

To izdarīju tikai pēc gada - 1994. gada 10. septembrī. Pēc vairāku stundu nepārtraukta darba konusu biju noracis tiktāl, ka varēju bez riska piekļūt alas ieejai. Kabatas lukturīša staru kūlis izgaismoja apmēram 2,5 m dziļu eju, no kuras savukārt atzarojās divas sānu ejas: viena pa labi - pavisam šaura sākumposmā, otra pa kreisi - ievērojami platāka un garāka. Ejas gandrīz pilnīgi aizpildīja smilšu un drazu slānis. Taču brīvā sprauga pie eju griestiem bija pietiekama, lai uzreiz kļūtu skaidrs, ka šeit darīšana ar īstu alu. Lai noskaidrotu alas kontūras, eju konfigurāciju un garumu, bija nepieciešams kārtīgi pastādāt, lai aizsērējušās ejas attīrītu.

Zīļu alas plāns

Trešajā dienā, kopš sāku alas attīrīšanu, pavisam negaidot atklāju Centrālās ejas turpinājumu - faktiski jaunu eju. Tā veda tieši kalna dziļumā - perpendikulāri senkrastam. Nākamajā reizē, dažas nedēļas vēlāk, ierados jau ar vairākiem palīgiem. Kopīgiem spēkiem izdevās Centrālo eju attīrīt. Atklājās, ka apmēram 5 m dziļumā (rēķinot no alas sākuma) Centrālā eja pāriet plašākā telpā - zālē ar zemiem, gandrīz horizontāliem griestiem. Taču arī šī telpa bija aizpildīta ar biezu smilšu, māla un dzīvnieku savilkto drazu slāni. Lai noskaidrotu jaunatklātās zāles kontūras un izmērus, viss šis milzīgais sanesu materiāls bija jāizvāc ārā. Šo darbu turpinājām nākamajā, 1995. gadā.

Tad pakāpeniski iezīmējās Centrālās zāles (tā mēs nosaucām šo telpu) kontūras un izmēri. Zāles griesti pakāpeniski kļūst augstāki, maksimālo augstumu sasniedzot apmēram 9 m dziļumā. Griestu maksimālais augstums šeit ir 1,5 metri. Vēl tālāk zāles griesti kļūst zemāki, bet smilšakmens grīda - augstāka. Nu atkal jārāpo. Centrālās zāles ziemeļrietumu galā atklājām griestos dīvainu cilindrveida caurumu - tādu kā skursteni, kura augstums (dziļums) ir apmēram pusmetrs, bet diametrs - ap 30 cm. Tā izcelsme šobrīd ir neskaidra.

Attīrot Centrālo zāli, atklājās vairākas ejas, kas no tās veda dažādos virzienos. Aiz cilindrveida cauruma ir sašaurinājums, tālāk seko neliela, zema trīsstūrveida telpa, kurā izdevās iekļūt. No šīs telpas šauras ejas atiet divos savstarpēji perpendikulāros virzienos. Taču tās izrādījās pārāk šauras cilvēka augumam. Savu artavu alu izpētes darbos ienesa arī tuvējo Zīļu māju zēni Mārcis un Miks.

Taču pašu ievērojamāko atklājumu šajā alā 1995. gada 9. jūlijā izdarīja mans palīgs Artūrs Tomsons. Artūra vērīgais skatiens Centrālās zāles labajā pusē pamanīja zemu spraugu un aiz tās plašāku telpu. Ievērojot visus drošības noteikumus, Artūrs devās iekarot jauno zāli. Kad viņš bija sekmīgi pārvarējis pirmo sašaurinājumu, kuru varēja pieveikt, tikai izpūšot no plaušām visu gaisu, tālāk gāja vieglāk. Es savukārt viņu drošināju ar 10 m garu virvi. Virve manās rokās izritinājās arvien vairāk un vairāk. Lūk, jau izritinājušies visi 10 metri. Savu palīgu neredzu, viņš pazudis aiz līkuma. Te Artūrs no alas dziļumiem man sauc, ka sasniedzis zāles galu. Tur viņš redzot divas šauras ejas. Platākajā ejā pa kreisi izdodas iespraukties vēl pāris metru. Tālāk nav iespējams tikt. Artūrs ir sajūsmā par jauno zāli, tās plašumu. Zāles vidū, 15 m no alas ieejas, griesti pacēlušies visaugstāk. Tas ir smilšakmens atslāņojuma rezultāts. Ja izvāktu no zāles milzīgo smilšu, māla un drazu slāni, iespējams, pat gara auguma cilvēks varētu šeit stāvēt nepieliecoties. Taču šāds darba apjoms būtu pa spēkam tikai lielai, labi organizētai ekspedīcijai. Protams, iepriekš jāapsver tāda pasākuma lietderība. Pilnīgi iespējams, ka jaunatklātās zāles sienās aiz milzīgā sanesu materiāla slēpjas jaunas, vēl neatklātas ejas. Savukārt, dažu metru garumā attīrot Rietumu eju, negaidot atklājās vēl viena 2,8 m gara eja, kas savienojas ar Centrālo zāli. Rietumu eja vēl ne tuvu nav atrakta līdz galam. Kabatas lukturīša staru kūlis izgaismo tālu aizejošu eju rietumu virzienā, kuras gals nav saskatāms.

Apkopojot visus līdzšinējos mērījumu rezultātus, izrādās, ka jaunatklātās alas eju kopējais garums šobrīd ir 36 metri. Alas platība ir 83 m2. Griestu augstums pie ieejas - 1,2 m, bet Centrālās zāles vidū - 1,5 m. Pavasaros plūdu laikā alas zemākajās vietās sakrājas ūdens peļķes, kas vēlāk atkal pazūd. Pēc visa spriežot, ala ir pazemes ūdeņu - avotu ilgstošas darbības rezultāts, jo turpat blakus iežu pakājē izplūst daudzi avoti - gan kāpjoši, gan krītoši.

Neraugoties uz abu zāļu plašumu un horizontālajiem griestiem, svaigi nobrukumi alā gandrīz nekur nav redzami. Šajā ziņā alas griesti izceļas ar apbrīnojamu noturību un stabilitāti. Zemos horizontālos griestus izraibina neskaitāmi zvēru nagu skrāpējumi. Toties alā nav pamanīts neviens cilvēka veidots uzraksts vai kāda zīme.

Iztaujājot apkārtējo māju iedzīvotājus, noskaidroju, ka acīmredzot senāk šīs alas pastāvēšana vietējiem iedzīvotājiem bijusi zināma. Vaidavas ciema Tūtēs dzīvojošais Jānis Kārkliņš apgalvo, ka viņa tēvs 1914. gadā esot atracis šo alu un tajā iekļuvis. Vēlāk alas ieeja atkal aizbirusi. Pēc tuvākajām mājām Zīlēm, kuru zeme piekļaujas Gaujas stāvkrastam, savu atklāto alu nolēmu nosaukt par Zīļu alu.

Zīļu ala Gaujas tecējuma virzienā ir nākamais šāda tipa objekts Gaujas labajā krastā pēc Sietiņieža Velnalas. Attālums no pēdējās līdz Zīļu alai - 12 km, rēķinot pa senkrastu. Toties 350 m no Zīļu alas uz rietumiem ir nākamā ala, kuru varētu nosaukt par Lauru alu (šai apvidū atradās Lauru māju pļavas). No Lauru alas iztek prāvs avots, kuru vietējie iedzīvotāji uzskata par dziedniecisku. Pēc avota ūdens senāk braukuši ar zirgiem pat no tālienes. Par to liecina pusaizaudzis ratu sliežu ceļš, kas pietuvojas alas avotam. Pati ala nav rūpīgi pētīta, taču tās dziļumu varētu novērtēt uz 5 - 7 m. 1,5 km uz ziemeļrietumiem no Zīļu alas Strīķupes krastā atrodas pazīstamā Kalējala. Tās garums ir 46 m.

Nobeidzot aprakstu par Zīļu alu, gribu piebilst sekojošo. Zīļu ala gaida ne tikai rūpīgu izpēti, bet arī pienācīgu aizsardzību. Ala nav piemeŗota masveida apmeklējumiem (no kā diemžēl cieš slavenā Patkula ala Strīķupes krastā 5 km augšpus Kalējalas, kā arī pati Kalējala), jo tās griesti ir zemi, klons mālains un mitrs, alā lielākoties jārāpo uz ceļiem vai pat jālien uz vēdera. Taču kā dabas piemineklis Zīļu ala ierindojama ievērojamāko Gaujas nacionālā parka objektu sarakstā un kā tāda arī attiecīgi sargājama un saudzējama.

© 2005   Dabas Retumu krātuve   Redaktors - Ansis Opmanis    Dizains un kods - Gatis Pāvils