Biedri Projekti
Akmeņi Alas Atsegumi Avoti Koki Kultūrvēstu-
riskie akmeņi
Ūdenskritumi Citi
G. Eniņš I. Jurģītis S. Laime
Pieminekļi › Raksti › S. Laime  › Atklāta ekstremālākā ala Latvijā

“Latvijas Daba”, 16. laidiens, 63. lpp.

Gunta Eniņa un Didža Korženevska foto

Atklāta ekstremālākā ala Latvijā

Par Latvijas alām plašs raksts lasāms “Latvijas Dabas” 1994. gada 1. numurā. Tomēr 2001. gadā atklātā ala ir vissavdabīgākā no visām.

1993. gads. Prologs

Zinot, ka sensacionāli atklājumi izraisa tūristu baru pieplūdumus, alas atrašanās vieta netiks izpausta. Es nevēlos uzņemties atbildību par nobradāto senkrastu, saskrāpētajām klintīm un piekakātajām alas ejām.

Šis notikums aizsākās 1993. gadā, kad uz anonīmo klinti tika ataicināts Latvijas alu speciālists Guntis Eniņš. Toreiz tika apzinātas un šķietami arī izpētītas trīs nelielas alas - Lielā ala, kuras garums ir 5,5 metri, Garā ala - 6,5 metri un Mazā ala - 3 metri.

...

Drīz pēc tam šo vietu uzgāju arī es. Jau toreiz, būdams tikai 11 gadus vecs, biju sācis ložņāt pa apkārtnes alām, tās arī mērīdams ar salokāmu mērkoku. To pašu biju nolēmis darīt arī šajās alās. Lielajā alā nebija nekā interesanta - tā bija plaša saules izgaismota telpa, kas līdzinājās nišai. Toties Garā ala bija ļoti grūti izlienama. Platums tieši tik liels, lai tajā ietilptu pleci, augstums tāds, lai varētu līst uz vēdera. Zvēri šauro caurumu bija pievilkuši ar lapām un zariņiem, taisīdami sev midzeni. Mazā ala bija pavisam sīka un neinteresanta.

Lienot Garajā alā, mērkoku bīdīju sev pa priekšu. Vienubrīd tas pats sāka kustēties un kaut kur pazuda. Jau toreiz šaurajā spraugā tiku tālāk par oficiālajiem 6,5 metriem. Tomēr tās vēl nebija alas beigas. Tās rēgojās turpat netālu - kādis pāris metrus tālāk. Tas, ko redzēju sev priekšā, liktu no brīnumiem mutei atplesties, ja tam pietiktu vietas. Redzēju, ka mans mērkoks bija iekritis šaurā plaisveida aizā, kas stiepās alas pēdējo metru garumā un pāris cilvēka augumu dziļumā. Pārsteidzošākais bija tas, ka šīs plaisas sienas pašā apakšā uz abām pusēm pazuda. Bet toreiz vēl nebiju gatavs tālākai alas izpētei. Caurums likās biedējošs.

2001. gada 7. augusts. Zūd cerības, to vietā nāk citas

Nejauši iepazīstos ar Edgaru, kurš dzīvo netālu no alām. Viņš man grib rādīt alas. Man šķiet - viņš negrib samierināties, ka viņa mājām tuvākās alas tādas sīkas spraugas vien ir. Lielajā alā jau daudzas reizes ir rakts, mēģinot zem nobirumiem atrast alas turpinājumu, bet bez panākumiem. Pēdējo reizi Edgars ar kādu draugu mēģinājis sasniegt Lielās alas grīdu - pa abiem iztīrījuši pāris kubikmetru smilšu, bet tad paguruši. Pašā apakšā parādījusies spraudziņa, kurā varēja iebāst lāpstu un kas stiepās uz kreiso, t.i., uz Garās alas pusi. Edgaram likās, ka tur vajadzētu parakt, lai redzētu, vai alas nav savienotas.

...

Rokamies vairākas stundas. Smilšu tik daudz, ka liekas - tās nekad nebeigsies. Alas grīdu tā arī neatrokam, lai gan griesti jau daudzus metrus virs mums. Tomēr šķiet, ka ir saredzams gals nišai, uz kuru tika liktas cerības, ka tā savienos abas alas.
Nospriežam, ka šeit vairs nav vērts šķiest spēkus. Par svarīgāku tagad uzskatām Garās alas attīrīšanu. Pirms tīrīšanas nolemju aizlīst līdz alas galam, lai uzzinātu tās garumu. Kopš 1993. gada esmu paaudzies, tāpēc tagad varu uzlīst virs plaisas, kājas spiežot gar alas sienām. Apakšā tā pati šahta. Šoreiz to apskatu vēl labāk un arvien vairāk pārliecinos, ka tur ir pazemes tukšums, kas iet perpendikulāri šaurajai plaisai uz abām pusēm. Mēģinu līst pa šauro plaisu uz leju, bet tas neizdodas, jo plaisa ir tikai 30 centimetru plata, tāpēc atmetu domu par nokļūšanu lejā.

Kamēr esmu virs plaisas, Edgars padod mērlentes galu, es to pielieku pie alas galējā punkta. Mums sanāk 9 metri. Tas iedvesmo. Esam dabūjuši klāt 2,5 metrus!

Mūsu uzmanību saista sīka sprauga, kas taisnā leņķī atzarojas no galvenās ejas uz kreiso pusi un ko zvēri pienesuši ar trūdiem. Ja mēs to patīrītu, varētu oficiālo alas garumu palielināt uz pusi, jo šaurās spraugas garums ir vismaz 4 metri.

Ķeramies klāt godpilnajam darbam. Aizmirstam, ka šeit valda tāda šaurība un ka katra izraktā smilšu lāpstiņa ceļā uz āru jāizcilā vismaz trīs reizes. Līdz vakaram esam līdz alas grīdai iztīrījuši galveno eju un iesākuši tīrīt kreiso pagriezienu. Galvenā eja šaurākajās vietās ir tikai 80 cm augsta un 40 cm plata. Smilšakmens noberž elkoņus un pirkstu locītavas. Mēs vēl nezinām, kas mūs sagaida rīt...

2001. gada 8. augusts. Tiekam tālāk

No rīta abi ar Edgaru satiekamies pie alām, lai turpinātu Garās alas tīrīšanu. Otrreiz mēģinu ielīst šaurajā plaisā, bet bez panākumiem. Tobrīd uz visiem laikiem (tā es domāju) es atmetu cerības, ka pa plaisu nokļūšu lejā.

Strādājam tikai Garajā alā, lai to pēc iespējas vairāk iztīrītu. Viens no mums attīra sānu eju un met gružus uz ārpusi, otrs tos savukārt aiztransportē līdz izejai. Mazliet neomilīgi kļūst, kad starp dzīvnieku sanestajiem gružiem atrodam arī dažas gluži svaigas lapas un zāles stiebrus. tātad ala var būt apdzīvota. Un ja nu dzīvnieks sēž tur iekšā? Un ja nu viņš, sargājot savu mājokli, uzbrūk cilvēkam, kas šajā šaurībā kustas ar gliemeža ātrumu? Kuru gan tas interesē...

Kad transportēšana uz aŗu kļūst pavisam sarežģīta, Edgars iesaka mest gružus plaisā, ja jau man tur nav lemts nokļūt. Sākumā tā šķiet laba doma. Tomēr tad saklausām, ka gruži lejā ik pa brīdim iekrīt ūdenī. Uzreiz iedomājamies par pazemes ezeru. Lai gan jau nāca vakars, nolēmu katrā ziņā nokļūt līdz alas apakšējam līmenim.

Uzlīdu atkal virs plaisas. Edgars padeva man lāpstu plaisas palielināšanai. Pēc kādas stundas, metoties tumsai, bija gatavi plaisas paplašinājumi, kas noderēja par pakāpieniem līdz lejai. Uzsēžoties uz apakšējā pakāpiena, kājas jau karājās apakšējā noslēpumainā stāva gaisā. Kas būs, ja es tur ielīdīšu? Vai maz tikšu pēc tam ārā? Ja nu smiltis zem kājām pašķīst un es ieveļos ezera dzelmē? Tādām domām vajadzēja šaudīties galvā. Tomēr noslēpuma vilinājums bija stiprāks. Pazemes valstība man vienmēr likusies vilinoša ar savu neatkarību, jo tajā laiks apstājas, tā nav atkarīga no gaismas un tumsas spēlēm. Ir tikai tumsa. Laižoties lejā, es iegrimu šajā tumsā. Kājas iestiga mīkstās smiltīs, seja vēl bija iesprostota plaisā.

Tā es kādu brīdi stāvēju, cerot uz brīnumu, ka notupstoties redzēšu alas turpinājumu. Pamazām tupos. Biju nolaidies nosacīti apaļā telpā, kurai no trim pusēm gāja ejas, tāpēc šo alas daļu nosaucu par Centrālo zāli. Galva bija sagriezta pretēji augšējās alas ieejai, tāpēc pirmais, ko ieraudzīju, bija tīrs tunelis, pietiekami plašs, lai pa to aizietu tālāk. Vēlāk, kad pirmo reizi līdu pa šo eju, nācās vilties, jo drīz vien tā beidzās ar nepārprotamu strupceļu.

Pa labi bija ļoti zema, plata eja, pa kuru it kā bija līduši dzīvnieki, bet cilvēkam bez tīrīšanas tur būtu neiespējami izlīst. Pa kreisi atradās zema, bet plata ieejas mute citā ejā. Tā bija pilna ar ūdeni. Palūrēju apakšā - tur atklājās, ka eja turpinās kādus sešus metrus, sasniedzot pat 3 m platumu. Un viss pilns ar ūdeni - tātad pazemes ezers alas apakšējā stāvā. Alas smiltīs mētājās divi dzīvnieku (lapsu vai jenotsuņu) galvaskausi. Zvēri nelaimīgā kārtā šeit iekrituši un, protams, nav varējuši izkļūt ārā, tāpēc nolemti bada nāvei. Par pirmsnāves agoniju liecināja smeldzīgā izmisumā skrāpētās alas sienas. Alas aukstumā gluži sastinguši tupēja arī vairāki krupīši. Kad atguvos no šiem brīnumiem, ziņoju uz augšu Edgaram par mūsu unikālo atklājumu. Nekur Latvijā neesmu redzējis tādu alu, kurā var iekļūt pa vertikālu šahtu, kas savukārt atrodas citā alā. Un alā turklāt ir ezeriņš, kas Latvijā nemaz nav tik bieža parādība.

No smiltīm attīrītajā alas daļā sienas ir gaišākas. Lejā - Tālis.

Šāds apraksts padara Garo alu par ekstremālāko un vienu no savdabīgākajām alām Latvijā. Lejā kļūst skaidrs, ka tik unikālu alu sistēma veidojusies, plaisveida alai krustojoties ar sufozijas (avota izskalotu) alu. Tāpēc būtu loģiski meklēt avota izskaloto alas izeju. Atrokot šo izeju (visticamāk, zvēru izložņāto, aizbirušo tuneli), ala zaudēs 90% no savas noslēpumainības, tomēr tas ļaus atminēt visas mīklas un dos iespēju šeit iekļūt arī tuklākiem un riksu nemīlošiem cilvēkiem.

Ar ārā izkļūšanu šoreiz klājās grūti, jo Edgars bija aizgājis uz Lielo alu, bet apakšējā līmenī smilšu kalniņš, no kura varēja atsperties, lai nokļūtu plaisā, bija nospārdīts. Tikai sasprindzinoties līdz pēdējam, izdevās ielocīties plaisā līdz pirmajam pakāpienam. Vienai dienai piedzīvojumu un pārdzīvojumu pietiek.

Jau tai pašā naktī piezvanu Guntim Eniņam un izstāstu par alu. Guntis iesaka zīmēt plānu, tomēr es esmu lielā neizpratnē, kā divās dimensijās ietilpināt divstāvīgu, īsti trīsdimensionālu alu. Jāzīmē katrs stāvs atsevišķi un šķērsprofils.

2001. gada 9. augusts. Sākam noticēt

Jau trešo dienu pēc kārtas ar Edgaru strādājam alās. Līdz šim darbojāmies pašplūsmā - un tas ir vispatīkamāk, jo saglabājas noslēpumainība. Šodienas darbs jau bija pakļauts sistēmai - sāku zīmēt alas plānu. Tas prasīja visu dienu, tomēr līdz galam plānu tā arī nepaspēju izstrādāt. Edgars pa to laiku vēl mēģināja tīrīt Garās alas augšējā stāva kreiso pagriezienu - to pašu, kurā bija iemitinājušies kaut kādi dzīvnieki.

Plānu zīmēju arī apakšējā stāvā. Esmu paņēmis līdzi garos zvejnieku zābakus, lai mēģinātu ielīst Ezera zālē. Tas tomēr neizdodas, jo ieeja tajā ir tik zema, ka jālien uz vēdera pa auksto avota ūdeni. Tālāk griesti paaugstinās, var pat nostāties uz kājām ar saliektu muguru. Šī zāle “jāšturmē” hidrotērpā.

Atgriežoties virszemē, salieku zābakā divus krupīšus un vardi, kas no aukstuma sastinguši un blāvajā baterijas gaismā smilšu kalnu nogāzē izskatās pēc īstiem abinieku spokiem. Siltajā augusta gaisā šie ātri atdzīvojas un aizlec projām. Arī man laiks doties mājup, jo kļūst tumšs, garš ceļš gan pa mežiem, gan lielceļiem ar riteni veicams. Esmu paspējis uzzīmēt Garās alas augšējā stāva plānu un nedaudz no apakšējā līmeņa ejām.

2001. gada 11. - 12. augusts. Strenču ekspedīcija ar Gunti Eniņu

No alas iztīrījām tonnām smilšu.

Divās ekspedīcijas dienās Strenču apkārtnē meklējam zīmes māju pakšos, dižus kokus un citus dabas brīnumus. Kā pēdējo ekspedīcijas objektu atstājam noslēpumainās alas. Pie tām mums pievienojas Harijs ar savu komandu.

Alas iekarošanu sākam pēcpusdienā. Guntis aizdod man savu hidrotērpu - tādu kā gumijas ādu, kas pasargā no ūdens. Ar to es beidzot iekaroju Ezera zāli. Šodien alas apakšējā stāvā nolaižas otrais cilvēks - Tālis. Arī viņš vēlāk ielien Ezera zālē, bet bez hidrotērpa. Tālis man palīdz uzmērīt Ezera zāli - es veicu mērījumus, viņš, sēdēdams smiltīs Centrālajā zālē, man rāda gaismu un manis nosauktos skaitļus tālāk diktē Jugitai, kas savukārt atrodas augšējā stāvā un tos pieraksta. Vēlāk pēc šiem skaitļiem top aptuvens Ezera zāles plāns.

Pats ezers nav īpaši dziļš - salīdzinot ar G. Eniņa atklātajiem ezeriem Braslas Ezeralā, šis ir tikai peļķe. Tas, visticamāk, veidojies, nosprostojoties alas avotam, tāpēc lielākais dziļums (līdz metram) ir gar alas sienām, bet zāles vidū ir pat neliela saliņa, kas izveidojusies, no griestiem nogrūstot smiltīm. Pa ezeru kā kauna traips peld satrūdējušās lapas, ko mēs ar Edgaru sākotnēji metām lejā, tīrot augšējo stāvu. Savukārt pie sienām karājas dīvaini balti izaugumi, kas atgādina karsta alu stalaktītus, tomēr, šķiet, ir kaut kādas dzīvas būtnes.

Kamēr mēs ar Tāli un Jugitu pētām ezeru, Harijs ar savu komandu rok Lielo alu, tomēr nekādas pazīmes par tuneli, kas vestu uz Mazo alu, nav. Bet netiek sasniegta arī alas grīda. Mazajā alā mēs ar Tāli mazliet atrokam eju, kas iet uz Lielās alas pusi. Pamazām parādās zvēru izložņāta eja, kas ved diezgan tālu. Tāpēc braucam prom ar pārliecību, ka šeit vēl atgriezīsimies.

2001. gada 25. augusts. Notikumi ievirzās jaunā gultnē

...

Pusmēnesi gan kopā ar Gunti, gan viens pats braukāju dažādās ekspedīcijās, apmeklējot arī vairākas alas (tostarp Gunta atradumu - Latvijā garākās X - alas, kurās plašs upīšu un strautiņu tīkls izveidojis 330 m garu pazemes labirintu. Tomēr, kopš alu sākuši apmeklēt ūdenstūristi, tajā parādījušies daudzi svaigi uzraksti. Tāpēc vienīgais veids, kā pasargāt alu no šādiem bezjēdzīgiem postījumiem, ir tās turēšana noslēpumā.) Pamazām nobriedām jaunatrastās alas pamatīgākai izpētei.

Tika noorganizēta plaša ekspedīcija, kas bija paredzēta uz šo vienu dienu. Daļa cilvēku bija atbraukuši jau iepriekšējā dienā un apmetušies teltī virs alas. Lai izpētītu šīs kraujas avotus, tika pazemināts bebru aizsprosta augstums. Otra daļa uz notikuma vietu ieradās trijās mašīnās. Kopā bijām kādi vienpadsmit cilvēki. Par ierašanos brīdinājām arī Edgaru, viņš sagādāja lāpstas.

Šīs dienas uzdevums bija noskaidrot, vai Lielā ala ir savienota ar Garās alas apakšējo līmeni. Tātad vajadzēja tikai rakt un mest ārā no alas ārā tajā sabirušo smilšu tonnas. Tā kā visi cilvēki vienā alā nevarēja strādāt, sadalījāmies vairākās grupās. Ansis mērīja avotus, Didzis ar māsu mēģināja atrakt Mazo alu, kas kopš 1993. gada tīrīšanas atkal bija aizgruvusi. Didža mazā māsa enerģiski palīdzēja arī pie Lielās alas tīrīšanas. Visi rakām līdz pagurumam, tomēr nekas neliecināja, ka mēs varētu uzdurties alas turpinājumam. Ja sākumā smiltis varēja mest no alas pa taisno ārā (abas alas atrodas diezgan augstu kraujas nogāzē), tad vēlāk kļuva grūtāk, jo darbi tomēr virzījās uz priekšu - racēji paši sevi pamazām ieraka bedrē. Tāpēc tika izveidoti trīs, vēlāk četri aptuveni metru augsti un metru plati pakāpieni, uz katra stāvēja pa vienam cilvēkam, tādējādi izveidojot ķēdīti, pa kuru smiltis tika nemitīgi mestas uz augšu un ārā.

Vakarpusē no visvairāk atraktās vietas Ansis un Tālis ziņoja, ka viņi uzdūrušies caurumam, kurā krīt iekšā smiltis. Līdz prombraukšanai bija atlicis maz laika, tomēr paspējām noskaidrot, ka esam ierakušies aptuveni tādā dziļumā, kāds līdzinās Mazās alas otrajam līmenim. Rokoties dziļāk, situācija noskaidrojās - mēs bijām atraduši tādu kā ieeju no Lielās alas kādā mazākā, tomēr mulsināja tas, ka šī ieeja nestiepās uz kreiso pusi, kur bija mazākā ala, bet gan taisni. Šo mīklu neatminējušiem, bija jābeidz, jo diena tuvojās nobeigumam, un daudziem vēl priekšā garais ceļš uz Rīgu. Daži tomēr palika uz nākamo dienu, guļot teltī virs alas, Didzis ar māsu pārnakšņoja pie manis, bet lielākā daļa devās uz Rīgu. Guntis sola, ka rītdien atgriezīsies.

2001. gada 26. augusts. Epilogs

Tā kā šī bija svētdiena, šodien noteikti vajadzēja noskaidrot visu par šo alu, jo vēl vienu dienu neviens vairs nepaliktu. No rīta atbrauca Māris un Inese, kā arī Harija komanda. Guntis ar Tāli ieradās tikai pēcpusdienā.

Alas augšējais stāvs. A un B - savienojuma vietas ar apakšējo stāvu.

Pēc apkārtnes izrādīšanas tiem, kas šodien šeit pirmo reizi, atkal ķeramies pie lāpstām. Pārrokot lielos smilšu kalnus, Inesei izdodas atrast pārakmeņotu vidusdevona bezžokleņa kaula plātnes fragmentu, es savukārt atradu bruņuzivs muguras plātnes gabaliņu. Jāteic gan, ka citu alu nobirumos atrasts daudz vairāk fosiliju.

Rakšana notika tāpat kā vakar, tikai es sāku strādāt pašā apakšā pie ieejas uz vakar uzieto alas turpinājumu. Pamazām ierakos maizes krāsnij līdzīgā caurumā, tāpēc pārējo racēju ķēdīti vairs neredzēju. Manis izmestās smiltis joprojām tiek nogādātas alas ārpusē. Vieta, kurā es tagad darbojos, bija daudz interesantāka par Lielo alu, jo šeit bija reāli iespējams iztīrīt visas smiltis, ko es sākumā arī darīju. Šī ejas platums bija kādi divi metri, līdz grīdai es tomēr neaizrakos. Kad sāku just, ka, tik kārtīgi tīrot, lidz vakaram neuzzināsim, kur šī eja ved, attīrīju tikai tik daudz, lai varētu pārvietoties. Tādējādi daudz ātrāk tiku uz priekšu. Pamazām manī nostiprinājās pārliecība, ka šī eja savienosies ar Garās alas Centrālo zāli, jo līdz šai vietai bija atrakušies Garās alas aizā iekritušie dzīvnieki, kuru kaulus tur atradu pirmajā nolaišanās reizē. Viņu izraktā eja bija 20 cm augsta un 30 cm plata, un pa to pūta caurvējš. Par godu šīs ejas pirmatracējiem, šo eju varētu saukt par Lapsu tuneli.

Alas apakšējā stāva aptuvens plāns.

Pēc kādiem trīs metriem mans Maizes krāsns caurums kļuva šaurāks, un beidzot parādījās gaidītais pagrieziens uz kreiso pusi. Alas griesti šeit pazeminājās, un Lapsu tunelis veda slīpi uz leju. Nevienam vēl nebiju ziņojis par šiem intriģējošiem atklājumiem. Pa to laiku bija atbraucis Guntis un Tālis. Man gribējās visus pārsteigt, izlienot pa Garās alas ieeju, pa kuru viņi mani nebūtu gaidījuši, tāpēc enerģiskāk rakos pa šauro Lapsu tuneli, līdz man šķita, ka varēšu pa to aizlīst līdz Garajai alai. Mēģināju līst. Ar galvu jau aizskāru Garās alas Centrālo zāli, kurā nolaidos pirmajā reizē. Tomēr tālāk netiku. Un arī atpakaļ vairs netiku. Elpot bija grūti, pakustēties - neiespējami, bet saukt palīgā - apkaunojoši. Biju bezspēcīgs. Biju šeit iesprūdis, jo leņķis, kādu slīpais Lapsu tunelis veidoja ar Centrālo zāli, neatbilda leņķim, kādā bez traumām var saliekties cilvēka mugurkauls.

Pirmo reizi izlienu pa Lapsu tuneli (šaurāko vietu alā), savienojot Garo un Lielo alu vienā sistēmā.

“Maizes krāsnī” ielīda arī Guntis, lai redzētu, cik tālu esmu ticis. Šaurā Lapsu tuneļa galā viņš ieraudzīja tikai manus zābakus. Liku viņam noprast, ka vēlos, lai mani velk ārā. Ar zināmu piepūli tas viņam arī izdevās. Beidzot izlīdu no alas pavisam, lai ieelpotu virszemes gaisu. Mūsu uzdevums bija izpildīts.

Vēlāk es, Didzis, Tālis un citi izložņāja atrakto eju abos virzienos. Šie pat tur esot taisījuši sacensības, kuram ātrāk tas izdosies. Tālis, kā izrādījās vēlāk, bija saspiedis pāris ribu. Viņš arī satraukts stāstīja par to, ko redzējis un dzirdējis, kad viens pats atradies Ezera zālē - ka krities ūdens līmenis un kaut kur klintīs atbalsojušies tādi kā guldzieni, kas varētu būt aizplūstošo ezera ūdeņu radītas skaņas. Ezers turpinoties arī zem klints pārkares, ko es nebiju pamanījis un iezīmējis Ezera zāles plānā, jo tajā brīdī tas atradās atradās zem ūdens.

Noslēpumu esam atminējuši. Abas alas savienojuši. Netaupot pūliņus, izrakuši daudzas tonnas smilšu. Tomēr, atvadoties no alas, ko tagad varam teikt vienskaitlī, paliek daži neatbildēti jautājumi: cik tālu ved neiztīrītais sānu atzars Garajā alā, vai Maizes krāsnij nav turpinājuma uz labo pusi, pa kādiem ceļiem līdz ar bebru aizsprosta ūdeņiem pazuda ezers, vai arī tur nav izveidojušās kādas ejas? uz šiem jautājumiem atbildes, cerams, radīsies turpmāko Latvijas savdabīgākās un ekstremālākās alas pētījumu gaitā.

Diemžēl alas atrašanās vietu nevaram izpaust. Līdzšinējā pieredze rāda, ka šādu vērtīgu bet trauslu dabas pieminekļu atklāšana plašākai sabiedrībai neizbēgami noved pie pieminekļu bojāšanas, vandālisma.

© 2005   Dabas Retumu krātuve   Redaktors - Ansis Opmanis    Dizains un kods - Gatis Pāvils