Biedri Projekti
Akmeņi Alas Atsegumi Avoti Koki Kultūrvēstu-
riskie akmeņi
Ūdenskritumi Citi
G. Eniņš I. Jurģītis S. Laime
Pieminekļi › Zudušie pieminekļi attēlos › Staburags

“Daba un Zinātne”, 4. numurs, 1940. gads.

Heinrihs Skuja

Staburags

...

Nav tālu vairs tas laiks, kad Daugavas klinšainajos krastos atkal izskanēs dzimtenes apceļotāju, jaunatnes un tūristu jautrās balsis un sasaukšanās, ko no vienas upes puses otrā, viļņojošā lidojumā, viegli nes pāri atbalss. Šo jautro ceļinieku starpā būs ne mazums tādu, kuŗu gaitas tieksies uz sirmo Staburagu, gan lai godbijīgi skatītu to varbūt pirmo reiz mūžā, gan ari lai apsveiktu to ka vecu, jauku paziņu. Kā tādu to šovasar apmeklēs atkal arī dažs labs mūsu dabas mīļotājs un pētnieks. Daugavas un tās pieteku krasti starp Pļaviņām un Koknesi ir taču tik bagāti īpatnējām dabas parādībām, kā reti kāda cita vieta mūsu dzimtenē. Daudz, ļoti daudz te ko redzēt, atrast un novērot. Vai tā ir interesantiem floras elementiem bagātā augu valsts, vai zemāko dzīvnieku pasaule, vai arī seno ģeoloģisko laikmetu akmenī stingušie mūži – visur vērīgs skats un dabaszinātniski izkopts intelekts te atradīs ierosmi, un materiālu pētījumiem un pārdomām. Daudzreiz var iet šos ceļus un tomēr arvien atklāt ko jaunu, vēl neredzētu.

Visu šo parādību starpā tomēr izceļas Staburags un tā tuvākā apkārtne; gan ne tik daudz ar savu augstumu un apmēriem, kā savu vienreizību, savdabīgo raksturu. Ir daudzas vietas Daugavas krastos, kur stāvās dolomītu klintis pārsniegs Staburagu augstumā un iespaida lieliskumā, bet nav otras, kur uz tik mazas platības būtu vērojams vienkopus tik daudz bioloģiski interesanta. Ja Daugavas krastu dolomīti ir reiz bijušā monumentālas kapenes, kas pakļautas lēnai iznīcībai, tad Staburaga radzē uz šīm drupām un pīšļiem dzimst neskaitāmi jauni dzīvības veidi, kas veco materiālu lej jaunās īpatnās parādību formās. Šie radītāji un veidotāji spēki raisās spēcīga avota un dažādu zemāko augu kopdarbībā, bet iespējams viss tas tikai uz tāda piemērota, labvēlīga ģeoloģiska pamata, kāds dolomīts. Kā zināms, pēdējais ir kalcija un magnija karbonātu dubultsavienojums (CaCO3 . MgCO3), pie kam abu pamatvielu Daugavas, kā vispār mūsu devona formācijas dolomītos gandrīz līdzīgs daudzums, ar nelielu kalcija karbonāta pārsvaru. Oglekļa dioksīdu jeb ogļskābo gāzi saturoši ūdeņi spiežoties pa plaisām cauri dolomītiem, šķīdina pa daļai to CaCO3 (mazāk arī MgCO3), kas pāriet bikarbonāta stāvoklī:

H2O + CO2 + CaCO3 ↔ Ca (HCO3)2

...

Pēdējais tomēr diezgan nepastāvīgs savienojums, kas, avota ūdeņiem dienas gaismā nākot, dažādu faktoru ietekmē atkal viegli sadalās, atbrīvojot CO2; šo skaldīšanos pavada, ūdeni tik pat kā nešķīstošā, monokarbonāta izkrišana (sk. augšējo formulu) un, proti, aukstos avotos parasti kalcīta jeb kaļķa špata, siltos – aragonita veidā. Izkrītošais monokarbonāts jeb, vienkārši, karbonāts pamazām uzkrājas un rada kaļķu masas, kas ar laiku sacietē vai arī paliek kā bijušas irdenas; pirmā gadījumā runā par kaļķu tufu, šūnakmeni jeb lāseni, arī travertīnu, otrā – vienkārši par avotkaļķiem.

No fizikāliem faktoriem bikarbonāta skaldīšanos ierosina g. k. ogļskābās gāzes parciālā spiediena pazemināšanās un temperatūras celšanās avota ūdenī, tam iznākot zemes virsū. No ķīmiskiem faktoriem tāda pat ietekme ir hidroksīda (OH') un, kā to pirmais norādījis nelaiķis prof. Rozenšteins, kalcija jonu (Ca”) palielinātai koncentrācijai. Hidroksīda jonu pieaugšana pamatojas uz amonjaku saturētāju zemes virskārtas ūdeņu pievienošanos izverdošam avota ūdenim, bet kalcija ioni tanī uzkrājas arī sūcoties cauri ģipša slāņiem. Vairāki pētnieki, tā vāciem Ramanis, zviedriem Sernanders un tā skolnieki domā, ka fizikāli ķīmiskiem faktoriem piekrīt galvenā loma bikarbonātu skaldīšanās norisē. Pēc to uzskata, augi, piem., dažādās sūnas un algas, strauji tekošos avota ūdeņos iedarbojas tikai tīri mehāniski, kā smalkās galotnēs izejoši objekti, sašķeļot tiem pāri plūstošo ūdeni sīkās strūklās, kas sekmē CO2 izdalīšanos gaisā, līdz ar to karbonāta izkrišanu.

Pretēji minētiem faktoriem darbojas magnija ioni (Mg”) un daži organiski kolloīdi. Šīs vielas it kā aizsargā kalcija bikarbonātu no sadalīšanās un kavē karbonāta izkrišanu: jo augstāks to saturs ūdenī, jo gŗūtāk nogulsnējams karbonāts.

V. Stefenhāgena gravīra. 1866. gads.

Daudz biežāk un plašākos apmēros nekā tikko apskatītā anorganogēnā, ūdeņos notiek bioloģiskā kaļķu nogulsnēšanās, kas dibinās uz zaļo, hlorofilu saturētāju augu asimilācijas norisēm, asimilātorisko darbību. Uzskatu par avotkaļķu organogēno rašanos jau savā laikā pētnieciski pamatojuši Lauterbons, Pasarge, Klēns u. c. To netieši apstiprina arī jaunākie eksakti nostādītie Arensa pētījumi par kalcija bikarbonāta nozīmi zemūdens augu asimilācijā. Izrādās, ka daži saldūdens augi spēj atskaldīt pat abas bikarbonāta CO2 molekulas, pie kam izkrīt Ca(OH)2, t. i. kalcija hidroksīds, ko sauc arī par dzēstiem kaļķiem. Izdalītais hidroksīds pārklāj attiecīgo augu lapas ar trauslu, dažāda biezuma krevi, kas viegli nolobās. Protams, ka tāda, apkaļķojuma hidroksīds drīz atkal var pievienot ūdens CO2 un pāriet karbonātā. šie novērojumi rāda, ka dažkārt izteiktām domām, it kā vienīgi tais gadījumos vārētu būt runa par biogēnu bikarbonātu skaldīšanu, kur ūdensaugi izdala karbonātu tieši savā ķermenī – šūnapvalkā, starpšūnu telpās, ja pat plazmā, pie kam to ķermenis inkrustējas un kļūst ciets, nav nekāda pamata. Mēs zinām, ka pēdējā parādība plaši izplatīta daudzām jūŗas zaļ– un sārtaļģēm. Tās cēloņi vēl neskaidri. Iespējams, ka tā pamatojas no vienas puses juŗas ūdens īpatnā sastāvā, kur samērā maz karbonātu un bikarbonātu, bet daudz hlorīdu, no otras – jūŗas aļģu apvalka un plazmas savdabīgā bioķīmismā un reaģēšanas spējā. Daudzos gadījumos tomēr arī saldūdens aļģēm raksturīga blīva, – kaut gan ārēja, inkrustēšanās; to lapoņi normāli izdala ap sevi bagātīgi karbonātu un kļūst cieti kā akmens, kaut gan citas tai pašā ūdenī mītošas aļģes paliek brīvas no kaļķu izdalījuimiem. Sevišķi daudz blīvi inkrustējošu formu starp saldūdens zilaļģēm, laba tiesa arī starp zaļaļģēm, kā dažas gongrosiras, vošērijas, haras u. c.

Un ko mums rāda Staburags?

Šī 18,5 m augstā avotkaļķu klints ir jauks nokarenā tufa piemērs mūsu dabā. Apmēram 100 zināmo lielāko Latvijas avotkaļķu rastuvju starpā Staburaga un pazīstamais Allažu šūnakmens, kas devis materiālu Brāļu kapu lieliskajām celtnēm un veidojumiem, izceļas ar savu blīvumu un cietumu. Irdeno, mikroskopiski sīkgraudaino avotkaļķi te sekundāras kristalizēšanās norises pārveidojušas ļoti cietā, viengabalainā kristalni rupjgraudainā masā. Sākumā irdeni nogulsnētā avotkaļķa spraugās un ejās ilgos laika sprīžos notikusi pārkristalizēšanās un druzu rašanās, kas avotkaļķa masu saliedējusi cietā akmenī. Viss tas norāda uz Staburaga kā arī Allažu šūnaķmeņa samērā lielo vecumu. Protams, ka Staburaga sākums meklējams pēcledus laikmetā, jo visa Daugavas ieleja ir taču tikai postglaciāls veidojums. Bet mēs jau zinām, ka lai gan Staburaga mūžs skaitās gadu tūkstošos, tas tomēr nav miris, galīgi sastindzis. Tāds viņš ir gan varbūt savā iekšienē, kas ilgajos mūza gados izkristalizējusies, tāds pa daļai arī tais vietās, kur to neatdzīvina pāri plūstot vairs avota ūdens, bet visur tur, kur valgmes pietiek uz tā vērojama dzīvība un pieaugums. Un labi ka tā, jo laiku pa laikam mūsu draugs pārdzīvojis bīstamas katastrofas, kad no tā miesas atšķeļas lieli gabali, kas draud to iznīcināt. Šie kādreizējā staltuma liecinieki vel tagad redzami lejā, pie Staburaga kājām. Tādu nobrukuma katastrofu cēloņi var būt dažādi. Vispirms jau pats pamats uz kā Staburags izaudzis un kam pieslējies nav visai drošs. Saplaisājušie dolomīta ieži viegli var noslīdēt un izjaukt radzes līdzsvara stāvokli; diezgan nedrošs pamats arī merģeļainā, līdz 20% glūdu saturošā kaļķu kārta uz dolomīta, kas dažkārt radusies avota darbības sākumā. Vecākais zināmais nobrukums noticis 1861. g. ziemā. Kā domājams, tam cēlonis bijis šūnakmens plaisās iekļuvušā ūdens postošā darbība ledum rodoties. Otru nobrukumu radījusi, kā stāsta, kāda granāta 1917. gadā.

Attēls no enciklopēdijas “Latvijas zeme, daba, tauta”

Staburags dzīvo sevišķi tur, kur tam pāri plūst tā baŗotājs avots. Šais vietās arī sadzīst tā brūces un atjaunojas nobrukušās daļas.

Rodas jautājums, kāds ir šis atjaunošanās ātrums, cik liels ir Staburaga gada pieaugums avota darbīgākās vietās? Mums trūkst par to vēl drošu ziņu, bet zināmu nojēgu te dod vērojumi par kaļķu tufu pieaugumu citās zemēs. Tā, Tunmarks konstatējis, ka Zviedrijas kaļķu tufu pieaugums ir no 0,3 – 0,8 mm gadā. Tā kā Staburags bioloģiski stāv tuvu Tunmarka pētītiem skitonēmas (zilaļģe) un bārbulas (lapu sūna) tufiem no vienas, afanoteces (zilaļģe) tufiem no otras puses, tad tā gada pieaugums varētu svārstīties starp 0,5 un 0,8 mm. Pieņemot šos skaitļus, aptuveni var izlēst to laiku, kāds bijis nepieciešams, lai varētu rasties vel tagad pastāvošā Staburaga masa, proti 4 – 5000 gadus. Jādomā tomēr, ka īstenībā Staburaga mūžs ir vismaz divreiz tik gaŗš, ka tas sācis veidoties jau līdz ar Daugavas krasta iezīmēšanos šai vietā, bet ka radzes nobrukumi daudzkārt mazinājuši tā masu. Uz lielāku vecumu norāda ari dažas reliktas, arktiski alpīnas augu formas, kas Staburagā uzglabājušās acīm redzot no subarktiskā laikmeta.

Ka Staburags pieaug no vielām, ko tam piegādā avots, rāda jau avota ūdens analīze augšā, pirms plūšanas pāri radzei un lejā, kad tas jau pārtecējis visam iezim. Šos datus man savā laikā laipni sniedzis nelaiķis prof. Rozenšteins, kuŗa vadībā analīzi izdarījis stud. Grundmanis. Pieminu te tikai svarīgākā izvilkumu:

Augšējais avota ūdens Apakšējais avota ūdens Izkritums
CaO - 0,0636 g/l CaO - 0,0460 g/l 0,0176 g
MgO - 0,0488 MgO - 0,0474 0,0014
SiO2 - 0,0076 SiO2 - 0,0032 0,0044
H2CO3 - 0,3050 H2CO3 - 0,2440 0,0610


Mēs redzam, ka tai samērā ļoti nelielajā gabalā, ko tas ātri pārtek klintij, Staburaga avota ūdens atstājis uz tās vairāk kā ceturto daļu no sava kalcija satura, vairāk ka pusi savas kramskābes un piekto daļu visas ogļskābes. Gluži niecīgs ir izdalītā magnija daudzums. Duŗas acīs lielais kramskābes zaudējums. Izskaidrojams tas ar to, ka uz Staburaga starp citām aļģēm un sūnām mīt ļoti bagātīga diatomeju (kramaļģu) veģetācija, bet diatomejas patērē kramskābi sava šūnapvalka uzbūvei.

Piegriezīsimies tagad tuvāk Staburaga svarīgajam bioloģiskam faktoram – tā veģetācijai.

Staburags bija vienīgā Alpu kreimules (Pinguicula alpina) atradne Latvijā. Šis auga attēls uzņemts Igaunijā, Sāremā salā.
Foto - A. Pundurs, 2003. gada jūnijs

Galveno Staburaga veģetācijas daļu sastāda dažādās aļģes, mazāk lapu sūnas kā Eucladium verticillatum un Hymenostylium recurvirostrum, pie tam pēdējās grupējas g. k. radzes apakšējās joslās; tas vien jau rāda, ka aļģu nozīme Staburaga izcelšanās gaitā līdz šim nav pietiekoši novērtēta. Radzes augšdaļā, galvenai ūdens tērcei pakļautajā joslā, jau nezinātājam duŗas acīs tumšais melnbrūnais pārklājs uz klints, ko rada biezi tūbveidīgi, neīsti zarotās zilaļģes Scytonema mirabile koplapoņi; jaukti ar to kopā vai atsevišķi tur mīt ari S. myochrous un vairākas Schizothrix sugas (calcicola, fuscescens), kas vietām slapjajai radzei piešķiŗ rudu nokrāsu. Šo diegveidīgo zilaļģu koplapoņos savukārt mīt liels daudzums dažadu hrookokoīdu zilaļģu, kā Aphanothece saxicola, A. castagnei, Chroococcus sugas, starp tām arī violetās C. insignis, slāņotā makstī tvertās Gloeothece un Gloeocapsa sugas, ari mēļi tumšpelēkam makstīm raksturotā G. alpina. Visas šīs formas vairāk vai mazāk piedalās kalcija bikarbonāta skaldīšanā un nogulsnē radzes masu. Tām piebiedrojas vēl dažu cieti inkrustētu zilaļģu, ka Dichothrix sugu, pārklāji, bet kur ūdens radzi rasina tikai pilienu veidā – arī Nostoc sphaericum un N. calcicolum.

Tāda pat svarīga Staburaga veģetācijas sastāvdaļa ir diatomejas, sevišķi Cymbella, tad Diatoma, Eunotia, Achnanthes, Cocconeis, Pinnularia, Navicula, Gomphonema un Epithemia sugas. Kādā mērā diatomejas ar savu asimilātorisko darbību veicina bikarbonāta skaldīšanos, nav zināms. To gļotās tomēr pastāvīgi redzami kalcīta kristāli un drūzas. Kā to 1936. g. novērojis Valners (Wallner), tad arī Bavārijas kaļķu tufu veģetācijā cimbelām ievērojama loma, pie kam to gļotās karbonāts izkrīt īpatnā formā: romboedra un pirmās pakāpes prizmas kombinācijā, kas līdz tam bijusi iegūta tikai mākslīgā ceļā. Mūsu Staburaga cimbelas šai ziņā vēl nav pētītas. Kā domājams, tad diatomeju apvalkā izdalītai kramskābei vēlāk var būt liela nozīme radzes masas sacietēšanā.

Staburaga vidējā un apakšējā joslā vietumis redzami dzeltenīgi un tumšzaļi aļģu zelmeņi, ko veido dažas konjugatas, kā Mougeotia (calcarea, ventricosa), Zygnema un Spirogyra; kā pie šīm formām parasts, tās tekošā ūdenī paliek sterilas, nekonjugē. Tāpat tas ir ar vairākām Oedogonium sugām, ari tās Staburagā parasti sterilas; fruktificējot novērots tomēr O. capillare, O. calcareum, O. capilliforme un robustais O. plagiostomum. Ļoti bagātīgi un bieži tīraudzēs uz avota apskalotā dolomīta un radzes vērojami tumšzaļie sprogaļģes Ulothrix zonata pavedienu pārklāji. Daļa šo pavedienu te arvien zoosporu vai gametu izveidošanas stāvoklī. Apakšjoslā, dolomītiem piestiprinājušies, aug arī zaļie pušķveidīgie Cladophora glomerata sacerojumi un parastās stobraļģes Vaucheria sessilis f. repens, kā arī V. geminata samtainie pārklāji. Vēl zemāk mīt arī daži interesanti ķērpji, proti peltigeraceja Solorina saccata, kuŗas apotēciji iegremdēti un kollemacejas Collema pulposum un C. tenax, kuŗu recekļainie lapoņi melnzaļi, bet apotēciji koši sarkani.

Attēls no grāmatas “Latvijas PSR derīgie izrakteņi un to izmantošana”, 1961. gads

Īpats Staburaga floras elements ir desmidiacējas. Tā ir aļģu grupa, kas visumā aptveŗ kaļķi izbēgošus jeb kalcifobus augus. Zināmas tomēr arī kaļķi mīlošas desmidiacējas. Gandrīz visas šīs kalcifilās sugas atrodamas arī uz Staburaga. Vairums starp tām (33) dažādas Cosmarium sugas, bez tam daži kalcifili Staurastrum, Penium un Closterium. Staburaga aļģu starpā laba tiesa ari sīko vienšūnu un koloniālo protokokaļu, sevišķi Tetraedron, Scenedesmus, Pediastrum, Coelastrum un Ankistrodesmus.

Sausās, kristalini sacietējušās vietās uz radzes, sevišķi rietumpusē, starp sūnām un dažiem ķērpjiem, mitinās oranždzeltenas mazas cintiņas, ko veido ar hematohromu bagāta zaļaļģe Trentepohlia aurea. Latvijas florā tas ir tipisks kaļķu augs, kas ārpus mūsu dolomītu rajoniem nav zināms. Vidus Eiropā T. aurea sastopama arī uz silikātiežiem, bet siltākās joslās ari kā koku epifīts.

Pavisam uz Staburaga līdz šim konstatētas ap 156 aļģu sugas, no tām 31 zilaļģe, 50 kramaļģes jeb diatomejas, 28 īstās zaļaļģes, 41 desmidiacēja un 5 zignematacējas.

Šo mikrofitu, g. k. minēto zilaļģu, pa daļai ari diatomeju starpā laba tiesa pazīstama kā montani un alpīni klinšu augi; bet jo sevišķi arktiski alpīnais elements izpaužas dažu desmidiacēju esamībā uz Staburaga. Vispirms te minams Staurastrum alpinum, tad Cosmarium didymochondrum, C. costatum, C. laeve ar varietātēm septentrionale un cymatium, un C. pokornyanum. Tās ir sugas, kas ģeogrāfiskās izplatības ziņā stādamas blakus pazīstamai Alpu kreimulei, Pinguicula alpina, kuŗas vienīgā atrodne Latvijā ir Staburags.

Rodas jautājums, kā šī savdabīgā Staburaga veģetācija radusies, kā nokļuvuši te minētie alpīni arktiskās augu valsts pārstāvji? Par alpu kreimuli liekas visi mūsu botāniķi būs vienprāt, ka šis augs ir agrīnā pēcledus laikmeta relikta suga. Ne tik vienkārši jautājums atrisināms, ja iet runa par sīkaugiem. Pēdējā gadījumā arvien jāņem vēra izplatīšanās iespēja pa gaisu un ievazāšana ar putniem. Bet te nu taisni Staburaga ģeogrāfiski interesantākās formas – desmidiacējas – pieskaitāmas bioloģiski visai šauri norobežoto oligo– un mesatmofitu grupai, ir parastā veģetatīvā stāvoklī ļoti jūtīgas pret izkalšanu, tā ka izplatīties pa gaisu tās spēj tikai nelielā atstatumā. Izturīgākās desmidiacēju zigotas tiek turpretim tikai reti izveidotas, tā piem., tikai viens augu ģeogrāfiskā ziņā mazāk interesants Staburaga kosmarijs līdz šim novērots zigotas radam. Visticamāk tādēļ šķiet, ka ari Staburaga zemāko augu sabiedrības arktiski alpīnam elementam relikts raksturs un tas te uzglabājies no agrīnā pēcledus laikmeta. No iznīkšanas to laiku maiņās pasargājuši samērā lielā radzes kompleksa vienmērīgie stabilie edafiskie faktori – pamata mitrums, zemā temperatūra un pret ziemeļiem vērstais stāvoklis. Kā savas jaunības līdzbiedrus, Staburags šos aukstā un mitra arktiskā vai subarktiskā laikmeta augus iznēsājis daudz tūkstošgadējā mūža uz saviem varenajiem pleciem līdz mūsu dienām.

© 2005   Dabas Retumu krātuve   Redaktors - Ansis Opmanis    Dizains un kods - Gatis Pāvils